Turklāt man nepatīk, ka pa muzeju jāstaigā eskorta pavadībā, jo muzeja uzraugi neatstājas ne soli un uztver tevi kā zagli, kas kāro iegūt muzeja bagātības - vērtīgos 13. gadsimta kaulu gabalus vai Ugāles pusē atrasto bronzas saktiņu. Parasti tādos brīžos nodomāju - it kā man tie _štrunti_ būtu vajadzīgi.
Esmu bijusi daudzos Latvijas muzejos, jo skolas laikā audzinātājai norma bija katrā ekskursijā apskatīt 2-3 muzejus. Tomēr vienīgais muzejs, kas mani līdz šim patiesi iedvesmojis, ir Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. Jau laikā, kad mācījos bērnu mākslas skolā un vecmeistaru darbus skatīju tikai mākslas vēstures grāmatās, zināju, ka kādu dienu vaigā apskatīšu gan Rozentāla, gan Purvīša darbus. Zināju arī, ka gribēšu noglaudīt tēlnieka Zaļkalna slaveno cūciņu. Kad sāku studēt Rīgā, uz muzeju aizgāju un pazudu tajā uz vairākām stundām. Muzejā esmu bijusi četras reizes, pēdējoreiz pērn pavasarī. Tad mani patīkami pārsteidza kāda bērnu grupiņa - laikam jau mākslas skolas audzēkņi -, kas, tupot uz grīdas, ar krītiņiem pārzīmēja dažādu vecmeistaru darbus. Nopriecājos - re, aug nākamie purvīši un rozentāli! Turklāt beidzot sperts solis attīstībā - muzejā ļauts ne tikai mēmi klusēt, bet arī zīmēt.
Pirms pāris gadiem mani draugi pabija Tiso kundzes vaska figūru muzejā Amsterdamā. Atgriezušies viņi ar sajūsmu stāstīja, kā bildējušies ar vaska slavenībām. Tur muzejā ļauts ne vien nostāties blakus, bet arī samīļot un nobučot savu iemīļoto aktieri, dziedātāju vai politiķi. Un, ja vien paša ķermeņa aprises ļauj, iespējams piemērīt arī kādu no slavenību tērpiem. Prātoju, kāpēc arī Latvijā nevaram īstenot līdzīgu pieeju - kāpēc tautastērpi muzejā atrodami tikai uz manekena un nošķirti ar barjeru un uzrakstu «ar rokām neaiztikt». Daudz vērtīgāk būtu, ja muzeja apmeklētājam ļautu iejusties senču ādā, piemērot vainagu, uzaut kājās pastalas vai vīzes un ļaut izmēģināt, kā darbojas senie darbarīki.