Latvijā šobrīd ir vairāk nekā 14 tūkstoši piensaimniecību, un, pēc biedrības Zemnieku saeima pārstāves Mairas Dzelzkalējas-Burmistres vārdiem, tās visas strādā ar zaudējumiem. «Piena iepirkums mums šobrīd ir 18 centi [kilogramā], bet primitīvā pašizmaksa, ar ko es domāju degvielu, algas, nodokļus, barību, ir 24,5 centi,» pašreizējo situāciju skaitliski ilustrē zemnieku saimniecības Robežnieki saimniece Ieva Alpa-Eizenberga. Kopš 2014. gada jūlija līdz 2016. gada maijam piena cena samazinājusies par 38%
Robežnieki dibināti 1993. gadā, un šobrīd ganāmpulks izaudzis jau līdz simt slaucamām govīm. Neskatoties uz senajām saknēm un ieguldīto darbu, ja piena iepirkuma cenas neaugs, no nozares būšot jāaiziet. I. Alpa-Eizenberga neslēpj, ka tas ir emocionāli smagi, un stāsta, ka, par to domājot, neiztiek arī bez asarām, taču strādāt ar zaudējumiem arī nav variants. Līdzīgi kā citās saimniecībās, šeit iztikt palīdz blakusnozare - graudkopība, taču parādi bankai un piegādātājiem esot pamatīgi.
EK pirmdien paziņoja, ka piešķirs 500 miljonus eiro lauksaimnieku, īpaši piensaimnieku, atbalstam pašreizējo tirgus grūtību pārvarēšanai. Lēmums paredz, ka Latvijas piensaimnieku un citu lopkopju atbalstam atvēlēti 9 760 362 eiro. M. Dzelzkalēja-Burmistre atklāj, ka katru mēnesi piena ražotāju zaudējumi sasniedz no 3,7 līdz četriem miljoniem eiro, tāpēc ar piešķirto naudu pietikšot aptuveni 2,5 mēnešiem.
Zemkopības ministrs Jānis Dūklavs (ZZS) atgādina, ka ES jau iepriekš divreiz piešķīrusi ārkārtas atbalstu 7,7 un 8,5 miljonus eiro apmērā, no kā Latvijas piena ražotāji kopā saņēmuši 14,9 miljonus eiro. «Esmu gandarīts, ka EK ieklausījās Latvijas argumentos, ka mūsu piena ražotāji ir nonākuši patiesi kritiskā situācijā, un piešķīrusi Latvijas ražotājiem 9,76 miljonus eiro, kas ir par 15 procentiem vairāk nekā iepriekšējā reizē,» viņš uzsvēra. M. Dzelzkalēja-Burmistre zina teikt, ka no šīs naudas saimnieki parasti samaksājot parādus un nopērkot degvielu. Par to, cik daudz katram tiks, spriedīšot tuvāko nedēļu laikā, taču cerams, ka pietiks visiem, kam nepieciešams.
Jau labu laiku gan Krievijas embargo, gan citu faktoru ietekmē ES vērojama piena pārprodukcija. Neskatoties uz to, ka kopš 2015. gada 1. janvāra līdz 2016. gada 15. jūnijam piensaimniecību skaits samazinājies par 4421, saražotā piena apjoms nav krities. Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības valdes priekšsēdētājs Jānis Šolks zina teikt, ka pie mums šobrīd nekas postā neiet, tomēr situācija varētu būt arī labāka, jo, piemēram, grūti sokas ar ražojumu mazumtirdzniecību vietējā tirgū: «Diemžēl atsevišķi lielveikali daudz labprātāk iegādājas no kaimiņvalstīm, lai gan būtiskas cenu atšķirības nav. Neko daudz mēs izdarīt nevaram, bet sarunās ar tirgotājiem vienmēr esmu teicis, ka jebkuru produktu var atrast citās valstīs, taču prioritāriem jābūt saviem resursiem.» Viņš atzīst, ka tendences pircēju vidū mainās un pieprasījums pēc Latvijas produktiem kļūst lielāks, taču process esot lēns un smags, turklāt bieži cilvēki nemaz nezinot preces izcelsmi, jo nosaukums ir šķietami latvisks.
I. Alpa-Eizenberga tūlīt spēj nosaukt laiku, kad piena iepirkuma cena pēdējoreiz bija laba, tas esot 2014. gada jūlijs ar 28 centiem kilogramā. Līdzīgi uzskata M. Dzelzkalēja-Burmistre un stāsta, ka lielākā daļa saimniecību jau ilgi strādā ar zaudējumiem, taču aiziet no rūpala traucē ieguldītie laika, zināšanu un finanšu līdzekļi. Nozares pārstāvji izsaka cerību, ka cenas tuvākajā laikā augs, taču J. Šolks raugās skeptiski: «Es gribētu teikt, ka diezgan zems punkts ir sasniegts, nedomāju, ka cena vēl kritīsies, bet tām nav arī reāla pamata paaugstināties. Izskatās, ka tuvākajā laikā cena būs stabili zema, kas, protams, ir ļoti slikti.»