Ar šādu paziņojumu viņš ir nodarījis neiedomājamu kaitējumu nozarei. Piena nozares uzņēmumiem tagad būs jātērē milzīgi līdzekļi, lai pārliecinātu cilvēkus par pretējo. Lieta ir ļoti sensitīva. Arī pirms šāda paziņojuma cilvēkos bija neticība, kā īsti top piena produkti. Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības biedri ir ielikuši milzīgas pūles, pierādot, ka viss ir kārtībā. Katrā piena uzņēmumā ir tā saucamā piena bilance, pēc kuras skaidri var redzēt, lūk, šeit ir piens, lūk, ir patēriņa normas. Ražojot jebkuru produktu, bet galā ir jāsanāk loģiskam rezultātam, kas tiek kontrolēts. Tikko pienu atšķaida ar ūdeni, tā garša abolūti izmainās, ja kāds tādu pienu nopirktu, tad viņš pēdējo reizi to darītu.
No zemnieka tiek iepirkts 4% piens, veikalā tiek tirgots 2% piens. Kā notiek piena jaukšana, ja to nešķaida ar ūdeni?
Tik tiešām no zemnieka pērkam pienu ar vidējo tauku procentu 4%, veikalā pienu pārdod ar dažādiem tauku saturiem - 2% vai 2,5%, 3,5%. Notiek ļoti vienkārši. Svaigu pienu vispirms atdzesē, pēc tam pienu uzsilda un separē. Separēšanas procesā piens tiek sadalīts divās daļās - vājpiens un saldais krējums. Saldajā krējumā tīri tehnoloģisku iemeslu dēļ ir vairāk par 40% piena tauku. Tātad, no vienas puses, mums plūst vājpiens un, no otras, - saldais krējums, kurus ar automātisku ierīču palīdzību jaucam kopā ar tādu aprēķinu, lai maisījumā mums sanāktu nepieciešamais tauku daudzums. Mēs šajā procesā neko ne pielejam, ne tvaicējam. Tas ir tas pats piens, kura frakcijas ir sajauktas kopā, tikai un vienīgi lai iegūtu noteiktu tauku saturu.
Latvijā runā par «piena kariem». Kāda ir nozarē notiekošā konflikta būtība?
Nezinu, vai tas ir īsti saucams par «karu». Mēs nekādu karu neveidojam, mēs būtībā aizstāvamies. Un aizstāvam mēs patiesību. Nekāda kara patiesībā nav, ir dažādi viedokļi un dažāda - arī valsts institūciju - attieksme pret dažādām uzņēmējdarbības formām, kas ir iesaistītas piena nozarē. No vienas puses, ir kooperatīvi, no otras, - piena pārstrāde. Fons šīm nesaskaņām ir tāds, ka piecu gadu laikā ar valsts atbalstu, mūsuprāt, ir nepamatoti atbalstīti kooperatīvi kā viena uzņēmējdarbības forma. Kas pēc būtības dara vienu un to pašu, ko pārstrādes uzņēmumi, līdz brīdim, kamēr piens no zemnieka tiek savākts un kaut kur pārdots tālāk. Piena pārstrāde iepērk pienu pa tiešo no zemniekiem un maksā viņiem naudu - saskaņā ar likumu mēneša laikā ir jānorēķinās par iepirkto svaigpienu un tas arī tiek darīts. Droši vien arī kooperatīvi to mazāk vai vairāk ievēro. Taču tālāk kooperatīvi - kuri sakaņā ar visiem kooperācijas atbalsta likumiem un MK noteikumiem bauda papildu labumus, gan no valsts subsīdijām, gan Eiropas naudām - paņem un pienu aizved uz Lietuvu.
Ir taču brīvais tirgus?
Nekādu iebildumu. Taču mums Latvijā sanāk absurda situācija, kad caur vārdu «kooperācija» mēs atbalstām aptuveni trešo daļu no nozarē iegūtā piena, bet neatbal-stām pārējo. Turklāt netiek jau atbalstīti zemnieki, kā dažs domā, bet kooperatīvi. Kooperatīvi apsaimnieko trešo daļu no Latvijā pārstrādei iepirktā piena - aptuveni 700 tonnu dienā, kamēr pārējie piena pārstrādes uzņēmumi aptuveni 1300 tonnu piena dienā. Ja piens caur kooperatīvu tiek savākts no zemnieka un pārdots Lietuvā, mūsu valsts no katras tonnas nodokļos iegūst divus latus. Savukārt pārstrādājot šo pienu, mēs, pārējie pārstrādes uzņēmumi, Latvijas valstij samaksājam vairāk nekā 20 latu.
Kooperatīvi tagad ir paziņojuši, ka būvēs Latvijas piena rūpnīcu un pienu uz Lietuvu vairs nevedīs?
Tas neko būtiski neizmainīs. Uz Lietuvu novembrī no Latvijas aizveda vidēji 700 tonnu piena dienā, jaunā rūpnīca varēs pārstrādāt 200-250 tonnu dienā. Latvijas kooperatīvi Lietuvā ir atraduši sabiedrotos - lietuviešus, kuriem ir biznesa intereses Latvijā. Šodien Lietuva pēc piena pārstrādes apjoma ir trīsreiz stiprāka par Latviju. Mēs vidēji oktobrī pārstrādājām 1288 tonnas dienā, bet lietuvieši - 4600 tonnas dienā. Lietuvieši ir ieinteresēti, lai šeit turētu maksimāli augstu cenu, kas vienlaiku vājinātu latviešu konkurentus. Vienlaikus lietuvieši savu produkciju Latvijā ir gatavi pārdot par nedaudz mazāku cenu, nekā viņi precīzi to pašu produkciju realizē Lietuvas veikalos. Lietuvā piena vidējā iepirkuma cena vasaras periodā ir zemāka nekā Latvijā par diviem santīmiem, pie mums tā bija 21 santīms, bet Lietuvā 19 santīmi. Kur loģika - pārmaksāt par iepirkto pienu, bet produkciju pārdot lētāk? Varbūt tā ir labdarība?
Varbūt lietuviešu bizness īsteno ilgtermiņa stratēģiju attiecībā pret Latviju?
Acīmredzami. Lietuvieši izmanto pašus latviešus, no kuriem atsevišķi tiek ieinteresēti, lai viņi strādātu Lietuvas biznesa interesēs. Svarīgi ir nevis īstenot šaura loka intereses piena nozarē, kas patlaban tiek darīts, izmantojot gan premjera padomnieka iespējas, gan premjera labo vārdu, bet rūpēties par visu Latvijas piena nozari. Bez valdības aktīva atbalsta netiktu realizēts šāds projekts, kas notiek uz nozares kopējo interešu rēķina. Steidzamības kārtībā tika izmainīta likumdošana tādā veidā, lai Latvijā būtu tikai viens uzņēmums, kurš konkursa kārtībā varētu pretendēt uz miljonus lielo ES un valsts atbalstu - tikko nodibinātā SIA Latvijas piens. Cik esmu dzirdējis, Vienotības pārstāvji vienmēr ir izteikušies, ka likumus nekad nevajag piemērot vienam gadījumam. Šis ir izcils gadījums, kad viņi paši to izdarīja.