Galerijas Alma vadītāja
Skatoties starptautiskā kontekstā, nevar teikt, ka Latvijas māksla nebūtu ievērota. Sasniegumu ir daudz, un daži īpaši notikumi - Ginta Gabrāna Maskavas biennāles pamatekspozīcija Pārrakstot pasaules ar kuratoru Pēteru Veibelu, latviešu gleznotāja Ērika Apaļā personālizstāde Confessions Hamburgas galerijā Vera Munro, Jāņa Avotiņa personālizstāde Minhenes galerijā Rￃﾼdiger Schￃﾶttle. Turklāt starptautiskā līmenī Ērika Apaļā un Jāņa Avotiņa darbi bija pārstāvēti Art Basel, Armory show un Frieze Art Fair. Venēcijas biennālē spoži startēja Kristaps Ģelzis, savukārt Krišs Salmanis kļuva par mākslas balvas Henkel Art Award finālistu. Ivars Drulle uzaicināts piedalīties prestižajā Boforas mākslas triennālē Beļģijā. Viena no virsotnēm, ko mūsu mākslinieki šogad sasnieguši, ir regulārs darbs ar aktīvajā pasaules mākslas apritē esošām galerijām - Jānis Avotiņš sadarbojas ar Londonas IBID, Minhenes Rￃﾼdiger Schￃﾶttle, Berlīnes Johnen Galerie, Ēriks Apaļais strādā ar Hamburgas Vera Munro galeriju, Miks Mitrēvics kļuvis par atzītas Briseles galerijas VidalCuglietta mākslinieku.
Lai darbs turpinātos un mēs sevi atbilstoši pozicionētu starptautiskā līmenī, Latvijā jāatrisina vārīgs problēmjautājums. Vēl bez lieliem talantiem nepieciešama arī mērķtiecīga programma, spoži teorētiķi, dažādu institūciju sadarbība un nopietns valsts atbalsts. Pašlaik valsts līmenī nav mērķtiecīgas kultūrpolitikas un nenotiek apzināts darbs, lai atšķirtu un atbalstītu patiešām potenciāli nopietnas lietas. Iziešanu no vietējās komforta zonas saviem spēkiem mēģina realizēt dažas privātas galerijas, kuras pārstāv savus māksliniekus. Valsts interesēs ir jebkādā veidā atbalstīt patiesi spēcīgo kustību ap mūsdienu mākslu un tās nešaubīgi augsto līmeni, kas, par spīti smagajam finansiālajam stāvoklim, tomēr šeit ir. Sava loma ir arī vietējās nozīmes notikumiem, piemēram, Purvīša balvai, kas ir vienīgā lielā šāda veida norise Latvijas mūsdienu mākslā.
Krišs Salmanis
Mākslinieks
Man ir bijusi pieredze un gods doties ārpus savas valsts robežām, sākot ar mazumiņu un turpinot attīstīties. Pirmoreiz tādu iespēju izmantoju jau studiju laikā, kad ar draugiem izstādījām savus zīmējumus un glezniņas Amjēnas Universitātē. Dažas nopirka - pirmo reizi piedzīvot ko tādu ir patiešām satraucoši. Redzot savus darbus dažādos apstākļos, pamazām noskaidrojas, kas tajos ir universāls, kas - šauri lokāls. Jo vairāk viedokļu, jo bagātīgāks materiāls pārdomām. Tas nenozīmē, ka pareizā izpratne ir tikai «tur, ārā», bet pasaulē valda pārliecība, ka vienmēr ir jābūt savam viedoklim, ka tas bez kautrēšanās jāspēj formulēt.
Ja domā par balvām un konkursiem kā mākslinieka izaugsmes un atpazīstamības veicinātāju - tā ir spoža atrakcija, kas piesaista preses uzmanību un ieinteresē arī ikdienā kūtrāku publiku. Tas, vai vietējā mēroga balvas, piemēram, Purvīša balvas, ieraksts mākslinieka biogrāfijā ko nozīmēs, būs redzams vēlāk, kad noskaidrosies balvas raksturs. Pagaidām tās aprakstā figurē gan «mūsdienu dzīve», gan «absolūtas vērtības», bet tā varētu būt arī mērķtiecīgāka. Pazīstamākais piemērs - Tērnera balva Lielbritānijā. Pirms kāda laika ar tās palīdzību tika veicinātas kaislības ap laikmetīgo mākslu, izvirzot un apbalvojot provokatīvus autorus. Tagad, kad interese jau ir noturīga, starmešu gaismā tiek izcelti smalkāki mākslinieki ar klusinātiem darbiem. Kvalitāte tiek meklēta joprojām, bet virziens mainās. Tā kā mūsu balvas žūrijā tiek iesaistīti arī citu zemju eksperti, Purvītim ir iespēja atkal piedalīties Latvijas mākslas eksportā. Varbūt vēl interesantāk būtu, ja uz balvu varētu pretendēt arī ārzemju mākslinieki, kuriem bijušas vērā ņemamas skates Latvijā. Taču, lai vispār Latvijas māksla izietu starptautiskā arēnā, no valsts puses būtu jātiek galā, piemēram, ar telpu problēmu tai pašā Venēcijas biennālē.
Lolita Jablonskiene
Lietuvas Nacionālās mākslas galerijas galvenā kuratore
Ja runājam par Latvijas mākslinieku starptautisko atpazīstamību, jāņem vērā, ka tai ir vismaz divi līmeņi - kā latviešu māksla tiek pasniegta plašākā un kā - šaurākā kontekstā (Ziemeļ- un Austrumeiropa). Vēsturiski politiskie apstākļi ietekmēja mūsu sākotnējo aktīvo dalību Ziemeļeiropas un Austrumeiropas mākslas pasaulē - 90. gados visu triju Baltijas valstu mākslinieki saņēma Sorosa fonda atbalstu un tika iesaistīti dažādos sadarbības projektos ar Ziemeļvalstīm. Uzskatu, ka Latvijas māksla šajā tuvīnajā kontekstā joprojām ir visai labi zināma.
Lai gan Latvijas māksliniekiem ir nopietns potenciāls iegūt arī starptautisku atpazīstamību, pagaidām viņi tomēr nav plaši zināmi. Piedalīšanās Venēcijas biennālē ir lielisks, taču ne vienīgais ceļš popularitātes veicināšanā. Te ir vērts ņemt vērā dažus labās prakses piemērus. Pirmkārt, ilgtspējīgai starptautiskai atpazīstamībai noteikti nepieciešams arī ilgtspējīgs finansējums. Ziemeļvalstīs mākslinieku piedalīšanos starptautiskos projektos finansē ar mākslas padomju un īpašu aģentūru starpniecību. Otrkārt, nozīmīga loma ir ilgtspējīgai vietējai institucionālajai infrastruktūrai. Ambiciozas vietējās un starptautiskās šādu institūciju programmas veicina jaunu mākslas darbu tapšanu un palīdz attīstīt mākslinieku karjeru. Sākumpunkts, no kura ielauzties starptautiskās mākslas kontekstā, nav vis interesantu mākslinieku kritiskā masa, bet gan to pavadošā interesantu jaunu mākslas darbu kritiskā masa.
Ieva Astahovska
Laikmetīgās mākslas centra (LMC) kuratore
Labākais, ka organisku gaitu ir ieguvusi Latvijas mākslinieku un pētnieku aprite starptautiskajā mākslas procesā caur studijām, rezidencēm, izstādēm, arī nominācijām un apbalvojumiem. Tie vairs nav izņēmumi, bet plašs jaunu un talantīgu personību loks, par kuru starptautiskajiem panākumiem nav atbildīga kāda institūcija, bet jau daudz sazarotāks tīklojums - mākslinieki un kuratori/pētnieki, arī mākslas institūcijas. Pavisam lakoniski uzskaitot: studijas respektablās augstskolās vai rezidencēs - Ieva Epnere, Miks Mitrēvics, Andris Eglītis, Katrīna Neiburga, Anda Boluža, Baiba Tetere, Alise Tīfentāle. Izstādes, tostarp līdzdalība Maskavas biennālē, prestižajās Art Frieze un Art Basel, Austrijā, ASV, Lielbritānijā, Krievijā, Nīderlandē, Vācijā u. c. - Ēriks Apaļais, Jānis Avotiņš, Gints Gabrāns, Ivars Grāvlejs, Inga Meldere, Miks Mitrēvics. Nominācijas starptautiskām balvām - Daiga Krūze, Krišs Salmanis. Šo uzskaitījumu varētu turpināt...
LMC darbībā pēdējos gados viena no prioritātēm ir nesenās pagātnes, īpaši padomju perioda, «revīzija». 2011. gadā šī procesa rezultāti bijuši skatāmi gan sadarbības, gan neatkarīgi tapušos projektos - izstādēs Modernizācija un Mūsu metaforās nākotnes Viļņas Nacionālās mākslas galerijā (apskatāmas vēl visu janvāri), Lodzas Mākslas muzejā Polijā (līdzās nozīmīgākajiem avangarda māksliniekiem no Rietumiem un Austrumeiropas - Valda Celma darbi), izstādē Ostalģija Jaunajā muzejā Ņujorkā (Andra Grīnberga 70. gadu performances).