Tādēļ Diena izlēma pati pārliecināties, cik vieglprātīgi pret savas mantas drošību ir rīdzinieki.
Mājā saimnieko zagļi!
Pēc preses konferences kopā ar fotogrāfu dodamies veikt jau pirms kāda laika ieplānotu eksperimentu - vienkārši pēc nejaušības principa dažādos Rīgas rajonos daudzdzīvokļu namu kāpņutelpās raustījām rokturus, lai noskaidrotu, cik grūti vai viegli garnadzim būtu atrast nepiesardzīga iemītnieka neaizslēgtas durvis.
Jāpiebilst, ka iedvesmu šim eksperimentam bija sagādājuši nevis svētki, bet gan jau pirms laba laika pie kāda Rīgas centra daudzdzīvokļu nama ārdurvīm pamanīts izmisīgos toņos rakstīts pārvaldnieka ziņojums: «Cienījamie mājas iedzīvotāji! Jūs paši būsiet ievērojuši, ka pēdējā laikā mūsu mājā saimnieko zagļi. Pagājušajā naktī notika ielaušanās mēģinājumi divos dzīvokļos, atkal ir uzlauztas mājas ārdurvis. Darīsim visu, lai pretotos šai patvaļai, bet lūdzam iedzīvotājiem būt vērīgiem arī pa dienu, kad acīmredzami notiek izlūkošana, un it sevišķi lūdzam nodrošināties pa nakti, kad zagļi cer uz vieglprātīgu durvju neaizslēgšanu.»
Dzīvojam kā mazpilsētā
Eksperimentu sākam Ķengaragā, tipveida daudzdzīvokļu māju, tā saukto bloķeņu, kvartālā. Iekļūšana mājās lielas grūtības nesagādā - daudzviet ārdurvis ir vaļā, tām vispār nav kodu, vai arī tie salauzti. Tomēr ar tālāku «ielaušanos» dzīvokļos mums neveicas. Acīmredzot, apzinoties situāciju, māju iemītnieki savas durvis uzcītīgi slēdz. Tikai iegūstam apstiprinājumu I. Ķuža teiktajam, ka lielisks zagļu atbaidītājs ir dzīvoklī turēts suns. Stiepjot roku pēc kāda dzīvokļa durvju roktura, pēkšņi, šķiet - turpat blakus, atskan dobjš rējiens. Salecos, pametu acis pār plecu un gandrīz sāku skriet prom, sasmīdinādams kolēģi. Izrādās, rejas skan no blakus dzīvokļa. Pēc tam dzīvokļiem, kur dzirdams suns, metam līkumu.
«Pārbaudījuši» trīs mājas Ķengaragā, dodamies uz Rīgas Kluso centru. Te teju uz katra otrā dzīvokļa durvīm redzama biedējoša emblēma «Objektu apsargā tāda un tāda apsardzes kompānija», bet lielākajā daļā kāpņutelpu tādi iesācēji kā mēs vienkārši netiekam iekšā, jo tās noslēgtas ar gana sarežģītiem kodiem. Brīdi nosaluši klaiņojot pa ielām, sākam izmantot pa ausu galam saklausītas garnadžu viltības - mājas ārdurvju kodu varot atkost pēc tā, kuri cipari spīdīgāki, jo pogas, bieži spiežot, nopulējas.
Tādā veidā ātri vien «atmūķējam» kādas lepnas jūgendstila ēkas ārdurvis. Te mūs sagaida pārsteigums - jau pirmās durvis, kurām pieķeros, atveras. Spiežu zvana pogu, un durvīs nostājas smaidīga jauniete zilā džemperītī. Tomēr tikko kā paveru muti, viņa priecīgi metas sveicināt manu kolēģi. Izrādās, gluži nevilšus esam iekūlušies viņa paziņu dzīvoklī. Izstāstām, ko un kāpēc meklējam, bet meitene tikai pasmejas: «Te mēs kā mazpilsētā dzīvojam - visi savējie, kas grib tas nāk.»
Pie manis nav ko zagt
Pēc tam kolēģis dodas darīt citus darbus, un eksperimentu turpinu vienatnē. Vispirms aizbraucu uz Juglu, kur situācija ir līdzīga kā Ķengaragā, bet interesantus starpgadījumus nepiedzīvoju. Vēlāk dodos uz Pļavniekiem, kur jau pirmajā bloķenē uzduros vaļējām durvīm. Uz klauvēšanos atsaucas padzīvojusi kundze manāmi jautrā prātā. Parādu viņai savu preses karti un stāstu, ka meklēju mākslas vēsturnieci Valentīnu Krūmiņu, bet laikam esmu sajaucis adreses. Kaut man nav ne mazākās nojausmas, vai šāda persona vispār eksistē, kundze man sāk aizrautīgi dot norādījumus, kur meklēto atrast. Saku viņai paldies un atvadoties tā starp citu aizrādu, ka nevajadzētu turēt dzīvokļa durvis vaļā, jo tas nav droši. Kundzi tas nesamulsina - pie viņas šodien svētki, un draugs Iļja uz veikalu aizskrējis, drīz būšot atpakaļ, nav ko slēgt durvis ciet un vaļā. «Pie manis tāpat nav ko zagt. Ko tie narkomāni, kaķim barību nospers?» viņa bravūrīgi noprasa.
Bez rezultātiem izmēģinājis vēl vienu kāpņutelpu, izlemju, ka nu būs gana. Jāsecina, ka absolūtais vairākums rīdzinieku savas durvis slēdz, tomēr profesionālam zaglim, šķiet, nebūtu problēmu uzmeklēt arī neaizslēgtus dzīvokļus, ja jau vienas dienas laikā tas vairākkārt izdevies tādam diletantam kā man.
Dodos mājup, kur mani sagaida pēdējais šīs dienas pārsteigums. Pāris minūšu noķimerējies ar atslēgu, saprotu, ka tā negriežas, jo durvis jau ir vaļā. Lieki teikt, ka pēc dienas piedzīvojumiem uztveru to gluži kā personisku apvainojumu, un pikti noprasu mājiniekiem, kas par lietu. Izrādās, durvis, nākot iekšā, aiz sevis nav aizslēguši uz svētkiem ciemos sabraukušie ģimenes draugi.