Neapšaubāmi. Politiķi mūsu valstī nosaka visu. Arī ekonomisko politiku, un viņiem būtu jādomā, lai nenonāktu tik tālu, ka ST kāda viņu rīcība jāvērtē par antikonstitucionālu. Ja tie vēl būtu ierindas politiķi, tad vēl kaut kā, bet šīs runas par ST spriedumu nepārdomātību ir ministru un premjerministra līmenī.
Nekur tālu neesam tikuši. Kad es strādāju ST, toreizējais Ministru prezidents Aigars Kalvīša kungs atklāti sacīja, ka ST traucē valdībai strādāt. Bet tādēļ jau konstitucionālās tiesas visā pasaulē, arī Latvijā, pastāv: lai likumdevēji un izpildvara svēti ievērotu pieņemtos likumus un traucētu darbības, kas tos pārkāpj. Tāpēc ir tikai loģiski, ka ministri vai Saeima nav apmierināta ar vienu vai otru ST spriedumu. Pieņemot likumu vai grozījumus, ir jārēķinās ar reālām ekonomiskajām un juridiskajām sekām, nevis tikai ar aritmētiku. Pašlaik daudz kas tiek darīts lielā steigā, bez risku izvērtējuma.
Jūsuprāt, Māra Vīganta iecelšana par AT tiesnesi, par spīti Saeimas noraidījumam, iezīmē kādu jaunu tendenci?
Saeimas praksē jau bijušas līdzīgas situācijas 90.gadu sākumā. Dažiem tiesnešiem beidzās vēl padomju laikā noteikto pilnvaru termiņš, un Saeima pēc iekšējas norunas viņus amatā neapstiprināja. Pirms tam pāris Zemnieku savienības deputātu bija mēģinājuši viņus ietekmēt kāda sprieduma pieņemšanā, bet viņiem tika parādītas durvis - gan no šo konkrēto tiesnešu, gan tiesas priekšsēdētāja puses, un viņi nolēma atspēlēties. Galu galā šie tiesneši tomēr tika ievēlēti. Šādi gadījumi ir vairāki, Māra Vīganta gadījums vienkārši ir svaigākais un skaļākais.
Bažas par tiesu neatkarību, par tiesnešu parlamentāru izraudzīšanu postsociālisma valstīs un šā procesa politizēšanu ir paudis arī Eiroparlaments. M.Vīganta gadījumā tas parādījās uzskatāmi.
Kā vērtējat pašreizējās ST attiecības ar Saeimu un Ministru kabinetu?
Tik atklātu spiediena mēģinājumu, kā tas bija A.Kalvīša laikā, pašlaik nav.
Jau 1999.gadā pēc valdošajiem politiķiem nelabvēlīgiem pāris spriedumiem ar ideju likvidēt ST klajā nāca premjers Andris Šķēle un tieslietu ministrs Valdis Birkavs. Sabiedrības un arī opozīcijas politiķu asās reakcijas dēļ gan nekas nenotika. Samērā nesen kādā televīzijas raidījumā ar virkni bijušo Ministru prezidentu V.Birkavs atļāvās A.Šķēlem tā arī pateikt: redz, kļūdījāmies toreiz, ka nenolikvidējām ST.
Kas tāds vairs notikt nevar. Saeimai un valdībai ar ST pastāvēšanas faktu ir jāsamierinās. Kopumā attiecības pašlaik ir normālas. Ekonomikas krīze tās saasina, bet normālā situācijā tam tā nevajadzētu būt.
Kā pēdējo divarpus gadu laikā ir mainījusies jūsu attieksme pret iespējamu kandidēšanu par Valsts prezidentu?
Mana attieksme noteikti ir negatīva. Iepriekšējā reizē savu kandidatūru pieteicu pēdējā brīdī, vienkārši lai tas process būtu demokrātiskāks un izgaismotāks. Lai gan tas notika pēc jaunā likuma par prezidenta izvirzīšanas kārtību, kur paredzēta savlaicīga kandidātu izvirzīšana, publiskas debates un citas labas lietas, tas vairāk bija domāts publikai, ne jau lai ko skatītu pēc būtības. Gala rezultāts jau bija iepriekš izlemts šaurā koalīcijas vadītāju lokā.
Mana kandidēšana vairāk bija domāta kā žests, jo es nevienu brīdi nedomāju, ka pie pastāvošās Saeimas varētu tikt ievēlēts. Personīgi man nebūtu piemēroti arī privātās dzīves ierobežojumi, kas tādā augstā amatā neizbēgami - apsardze un tamlīdzīgi. Ģimenes, sevišķi sievas, reakcija arī bija negatīva, bet es viņu mierināju: pacieties līdz balsošanai, tas beigsies pats no sevis, un vairāk es tā nedarīšu.
Jūsuprāt, Latvijā var runāt par vajadzību palielināt prezidenta pilnvaras?
Noteikti. Sevišķi jautājumā par to, ka, prezidentam rosinot Saeimas atlaišanu, iznākumā amatu var zaudēt viņš pats. Savulaik šāds drauds pastāvēja Guntim Ulmanim tikai par ideju, ka krīzes brīdī varētu Saeimu atlaist. Pašlaik atliek 50 deputātiem to ierosināt un kvalificētam vairākumam nobalsot. Tas valsts pirmo personu lielā mērā sasaista.
Cik lielā mērā neatkarīgo valsts iestāžu algas noteikšanas atstāšana viņu pašu rokās rada bažas par iespējamu interešu konfliktu?
Būtībā tas nav pašu šo iestāžu - arī tiesu varas - rokās, to nosaka likums. Drīzāk problēma ir tāda, ka izpildvara mēģina «salikt pa plauktiņiem» atalgojumu visās valsts iestādes, ieskaitot neatkarīgās. Bet likumā ir skaidri atrunāts, kāds atkarībā no kvalifikācijas klases un tiesas, kurā amats tiek ieņemts, ir tiesnešu atalgojums. Tas ir saistīts ar sabiedriskajā sektorā strādājošo vidējo atalgojumu, reizinot to ar noteiktiem koeficientiem. Ja vidējā alga ir augstāka, tad attiecīgi augstāks ir arī tiesnešu atalgojums, un otrādi.
Bažas raisa dažs demagoģisks apgalvojums no augstu amatpersonu puses, piemēram, par nepabarotiem bērniem un saltošiem tuviniekiem, kas tiesnešiem draudot samazinātu algu gadījumā. Tās algas tomēr ne tuvu nav šāda riska līmenim.
Skaidrs, ka tik mazas tās nav. Atalgojums ir sarucis visos sektoros, viegli nav nevienam, tomēr pārspīlēt arī nevar.
Kāpēc, jūsuprāt, apgabaltiesa nepaātrina LPP/LC un TP pretprasību par KNAB noteikto nelikumīgo priekšvēlēšanu pārtēriņu atmaksu izskatīšanu? Likums tādu iespēju paredz, un no tiesiskuma aspekta vilcināšanās šajos gadījumos ir skandaloza.
Tas būtu jājautā šīs tiesas priekšsēdētājam. Termiņiem ir jābūt saprātīgiem, un šajos gadījumos, kad vēlēšanu pārtēriņu lietas tiks izskatītas tikai pēc nākamajām vēlēšanām, tie tādi nav. Četrus gadus jautājums nav ticis skatīts pēc būtības, un situācija ir kļuvusi absurda. Politiķiem rodas visatļautības sajūta. Citās valstīs ir noteikti īsi termiņi, kuros jāizskata visi ar vēlēšanām saistītie strīdus jautājumi. Šādu praksi vajadzētu pārņemt.
Kā vērtējat Saeimas deputāta Ingmāra Līdakas (ZZS) izteikumu, ka deputāti ģenerālprokurora izraudzīšanā grib justies «kā vēlētāji»? T.i., grib izvēli starp vairākiem kandidātiem.
Šāda izvēles varianta nav. Tas neatbilst Prokuratūras likumam. Kā vēlētāji viņi gribēja justies jau M.Vīganta gadījumā, un man nākas atgādināt, kas tad ir ZZS premjera kandidāts. Ažiotāža tika celta jau Jāņa Maizīša iepriekšējā pilnvaru pagarinājuma reizē; tagad notiek tas pats. Acīmredzot dažam oligarham ir bail, ka ģenerālprokurora konsekventas nostājas rezultātā viņam varētu iestāties juridiska atbildība.
Vai valdības darbam ar starptautiskajiem aizdevējiem nu beidzot ir juridiski pietiekams pamats?
Jā, ir. Turpmāk šis jautājums būs sakārtotāks. Nesenajai ažiotāžai un obstrukcijai no TP puses būs pozitīva ietekme uz turpmāko.u