Projekta ietvaros tika izveidota veselības aprūpes finansēšanas sistēmas struktūra, iedibināta un ar Pasaules Bankas finansējumu atbalstīta ģimenes ārstu institūcija, kā arī izstrādāts tā saucamais māsterplāns, kas paredzēja slimnīcu skaita un infrastruktūras optimizāciju.
2004.gadā Pasaules Banka paziņoja par šā projekta slēgšanu. Gala ziņojums atspoguļoja sešos gados paveikto arī finansiālā plāksnē - kopumā tika iztērēti vairāk nekā 20 miljoni ASV dolāru, kas tika segti no PB aizdevuma, Zviedrijas attīstības aģentūras (SIDA) un Latvijas valdības līdzfinansējuma. Tomēr reformas projekts tā arī palika līdz galam nepabeigts. 2002.gadā pie varas nāca Jaunais laiks (JL) un tika izveidota Veselības ministrija, kuras pirmais ministrs, stājoties amatā, paziņoja, ka šāda reforma nav vajadzīga, jo jāmaina finansēšanas modelis, visu veselības aprūpes valsts finansējumu virzot caur privātajām (jeb «privāto») apdrošināšanas kompānijām. Pirmā JL ministra laiks gan bija īss, un idejas tā arī palika vēl «pirms - papīra» stadijā, toties sistēmas veģetācija turpinājās nākamo, jau citu partiju nominēto ministru laikos. Šķiet, Tautas partijas pārstāvju galvenais sasniegums bija ievērojamo valsts budžeta līdzekļu «izsišana» veselības aprūpes nozarei, bet neatbildēts palika jautājums, kādus sistēmas strukturālos uzlabojumus šī nauda nesa.
Var jau uzskatīt, ka visas veselības aprūpes nozares nebūšanas slēpjas nepietiekamajā valsts atvēlētajā finansējumā, bet jāpiekrīt kādam manam kolēģim, kurš apgalvo, ka veselības aprūpe būs spējīga apēst jebkuru naudas daudzumu un tai vienmēr būs par maz. Tomēr daudz būtiskāk šo valsts finansējumu izlietot strukturāli sakārtotā sistēmā, un Pasaules Bankas finansētais projekts šo struktūru izveidoja, jo īpaši saistībā ar slimnīcu optimizāciju, kas atspoguļojas māsterplānā. Šis dokuments tika apstiprināts jau 2002.gadā, un finansiālais ieguvums no māsterplāna īstenošanas bija mērāms vairākos miljonos latu.
Rodas jautājums, kāpēc vēl šodien, vismaz pēc septiņiem gadiem, šis plāns nav ticis īstenots. Valstij un pašvaldībām piederošo slimnīcu skaits praktiski nav mainījies. Starplaikā ir mainījušies ministri, katra no slimnīcām darbojusies kā neatkarīga sala, nevis vienotas valsts aprūpes sistēmas sastāvdaļa.
Tika pirkta dārga medicīniskā aparatūra, par valsts naudu veikti remonti un citi uzlabojumi. Blakus esošās slimnīcas nevis sadarbojās, bet konkurēja. Šādas uzņēmējdarbībā sakņotas attiecības ir apsveicamas, ja konkurence tiek īstenota par privātiem līdzekļiem, nevis 90 procentu ienākumu gūstot no valsts finansētajiem veselības aprūpes pakalpojumiem.
Ir acīmredzami, ka veselības aprūpes nozarei ir pietrūcis vienas ļoti būtiskas lietas - stratēģiska skatījuma uz tās attīstību. Gan varbūt tāpat kā visai valstij kopumā.
Tā dēļ ir zaudēts laiks, nauda un - pats galvenais - cilvēku ticība partijām, politiķiem un visam, ko tie saka. Savstarpējos politiskajos ķīviņos ir zaudēts veselais saprāts. Kopš 29.jūnija mums ir jauna veselības ministre, tāpēc gribas viņai novēlēt strukturālu un stratēģisku redzējumu, neietekmēties no neskaitāmajiem nozares lobijiem un, pats galvenais, saglabāt pēctecību tajās lietās, kas mūžīgi reformējamajā nozarē bijušas noderīgas gan ārstiem, gan pacientiem. Lai kāda arī būtu politiskā pārmantojamība, lēmumu pieņemšanas procesā ir jāsaglabā pēctecība. Jo citādi mēs nodarīsim milzīgu ļaunumu savai valstij, un to mūsu bērni vairs nepiedos.