Polija varētu kļūt par labu piemēru Latvijai, kā iespējams sekmīgi saimniekot, izvairoties no ekonomiskās krīzes, lai gan abas valstis ir krietni atšķirīgas teritoriāli un pēc iedzīvotāju skaita, kā arī saimniecisko iespēju un tirgus izmēru ziņā. Tāds ir arī vēsturiskais mantojums, kas, par spīti līdzīgam sociālisma eksperimentam, tomēr ir krietni vien citāds. Poļiem, par laimi, tomēr bija sava valsts, lai gan Maskavas satelīta statusā, bet latviešiem no tā nebija palicis ne miņas. Arī Polijas laukos padomju gados saglabājās kaut kādā ziņā veselīgs klimats ar privātīpašuma tiesībām uz zemi - valsts austrumos varēja paturēt līdz 50 ha, bet rietumdaļā līdz 100 ha zemes. Ko te salīdzināt - Latvijā zemnieki tika ne vien izsūtīti tālumā, bet arī piespiesti iestāties kolhozos, zaudējot zemi, bet daļai nebija citas izvēles, kā vien doties uz pilsētu. Latvijas lauki pārdzīvoja tik smagu okupāciju, ka tās sekas par šausmu biedinājumu joprojām vērojamas it visos Latvijas novados. Divdesmit neatkarības gados tālu neesam tikuši - joprojām laukos pārlieku daudz gruvešu un izdemolētu ēku, neapkoptas mājas ar nekārtīgi izsvaidītas tehnikas - metāllūžņu - kalniem, neappļautas ceļmalas. Laiks padomāt, kāpēc tas ir tā, un mēģināt kaut ko labot. Viens gan ir skaidrs, ka nebūs taisnība biznesmenim Vilim Krištopanam, kurš cenšas iestāstīt, ka ar tik nelieliem cilvēkresursiem neesot iespējams uzturēt Latvijas ceļus. Interesanti, ka deviņdesmitajos gados, būdams ministrs, viņš mūsu ceļus ierindoja starp labākajiem Eiropas austrumos.
Gluži citāda aina vērojama Polijā, kur ceļu kvalitāte beidzamās desmitgades laikā uzlabojusies katram autobraucējam acīmredzami. Arī kokus, kas stādīti pirms vairākām desmitgadēm, neviens nedomā nozāģēt. Un pat pretēji - daudzviet šosejas malās redzami pavisam jauni kociņi. Bet ko atbild viens kārtīgs praktiķis Latvijas laukos, kad apvaicājies par koku stādīšanu, - koki traucējot izpļaut ceļmalas.
Nav jau tā, ka poļu fermerim būtu daudz vieglāk nekā viņa kolēģim Latvijā, izdevumi aug, bet piena uzpircējs, piemēram, maksā tikai ap 20 santīmiem par litru. Protams, cena lielāka, jo vairāk nododamā piena. Te gan der norādīt, ka veikalā tas maksā tikai divas reizes vairāk. Lai saprastu, kādēļ tik nesamērīga cenu atšķirība starp Latviju un Poliju, nebūs pietiekami ar vienkāršoto apgalvojumu par poļu lielo tirgu, kas arī nosakot zemākas cenas.
Polijas laukos jūtama saimnieka klātbūtne, kas daudz strādā, māk taupīt (atšķirībā no grieķu zemnieka) un saņem divas reizes mazākus eiromaksājumus nekā Vācijā. Poļu zemnieks kopj no senčiem mantoto zemi, iet svētdienā uz baznīcu un atzīmē gan Polijas konstitūcijas dienu, gan Poļu armijas dienu 15. augustā, kad pie Varšavas tika sakauta Sarkanā armija. Viņam atšķirībā no centieniem dažādi traktēt vēsturi Latvijā neviens neuzbāžas ar jaunu skatījumu uz Katiņas noziegumiem.