Turklāt tas nav vis kāds pop-up (te ir, te vairs nav - angļu val.) pasākums, bet notikums ar pamatīgām tradīcijām - teju pusgadsimta garumā (šogad tas notika 47. reizi). Lai kā katrs kino veidotājs cer iekarot lielo Eiropas festivālu trijnieku (Kannas, Venēcija, Berlīne), arī Karlovi Varu festivāls tiek respektēts - gan tā tradīciju, gan kvalitātes, gan cieņas pret Austrumeiropas kino dēļ. Ar tādu pietāti, uzmanību pret katru cerības rosinošu zaļu «kreatīvu asnu», kas izspraucas arī šķietami «nomaļās», mazās kinematogrāfijās, attiecas retais no starptautiskajiem festivāliem. Arī joprojām aktuālais festivālu dalījums rangos un ietekmes hierarhijā - A klases festivālos un citos, ko izstrādājusi FIAPF (International Federation of Film Producers Aassociation), liek Karlovi Varu festivālu uztvert nopietni. Šim A klases notikumam piemīt arī unikāli vaibsti - atvērtība un dedzīga jauniešu mīlestība. Katru gadu uz Karlovi Variem - no Prāgas 100 km attālumā esošo spa kūrortu, kādreizējo Kārlsbādi, - dodas ne tikai ierastā festivālu profesionālā publika (filmu veidotāji, kritiķi, kinoinstitūciju pārstāvji u. c.), bet arī «normālie skatītāji» - pamatā jauni cilvēki, studenti, kuri izmanto iespēju par ļoti simbolisku maksu noskatīties labāko no pasaules kino aktualitātēm - arī filmas, kas pavisam nesen skaļi izskanējušas kinofestivālu Mekā - Kannās. (Kinobiļete maksā tieši vienu desmito daļu no tās summas, kas jāmaksā par iespēju skatīties kārtējo Holivudas produktu kinoteātrī.) Ik gadu deviņās festivāla norises dienās tiek pārdots apmēram 130 000 kinobiļešu, un lielāko daļu no tām iegādājas nevis krievu pensionāri, kuri Karlovi Varos masveidā izbauda karstavotu ārstniecisko spēku, gluži kā savulaik to darīja Čehovs un Gēte, bet gan studenti. Savā ziņā Karlovi Vari čehiem ir viņu Positivus - vērienīgs kultūrpasākums, kas savu profesionālo koķetēriju ar jauniešu auditoriju lieliski sabalansē ar kvalitātēm, kas šo festivālu padara ļoti būtisku arī profesionālajai auditorijai - gan Eiropas, gan arī amerikāņu neatkarīgā kino pārstāvjiem.
Bez bungu rībināšanas
Karlovi Varos ir gan vairākas konkursa programmas - galvenais konkurss, konkurss East of the West, kas orientēts tikai uz Austrumeiropas kino, dokumentālo filmu konkurss, gan arī vairākas informatīvas skates, kurās var iepazīties ar labāko un aktuālāko no citu festivālu piedāvājuma.
Daudz nekavēšos pie Latvijas kino pārstāvniecības Karlovi Varu konkursa programmā (par to rakstīju pirms nedēļas - KD), arī tas, ka pēc festivāla izskaņas pagājušās nedēļas nogalē netika rībinātas uzvaras bungas -medijos izpalika ziņa par Aika Karapetjana filmas Cilvēki tur gaitām, skaidrs, ka laurus šī filma nešķina, neieguva KV balvu ar Kristāla globusu turošu šmaugu, kailu nimfu. Konkursā East of the West (Rietumu austrumi), kur piedalījās Cilvēki tur, vienpadsmit filmu konkurencē uzvarēja Berlīnē studējušas ukraiņu režisores Evas Neimanovas darbs House with a Turret (Māja ar tornīti) - melnbalta, kinovalodas tēlainību akcentējoša drāma par māti un dēlēnu Otrā pasaules kara laikā kādā Krievijas miestā. Rietumu austrumu konkursā vairumā bija gados jaunu režisoru darbi un iezīmējās Austrumeiropas kino tendence būt skarbi reālistiskam. Šajā «straumē» ieplūst arī Latvijas filma par Purčika nepilsoņiem Cilvēki tur vai, teiksim, čehu Made in Ash (Tapis Ešā) - filma par slovēņu meitenēm, kas piepilsētas pilsētā Ešā mēģina tikt pie «laimes» turīgu vācu vīriešu veidolā, ekspluatējot savu miesu. Protams, atšķiras filmu profesionālisma līmenis un arī autoru prasme mērķtiecīgi lietot kinovalodu, - no šī aspekta raugoties, Karapetjana filma ir jaunam režisoram pat pieklājīgs sniegums.
Pamatkonkursa filmu piedāvājumā - 12 filmu konkurencē «vinnēja» norvēģu filma Henriks (starptautiskais filmas nosaukums The Almost Man), kas pārstāv vienu no uzkrītoši populārām un šī festivāla filmu izlases (gan konkursa, gan ārpuskonkursa) akcentētām tematiskām iezīmēm - jauna cilvēka, jauna vīrieša infantilisms. Trīsdesmitgadīgais Henriks, kuram pašam ir ģimene, teju izmisīgi cenšas akcentēt savu jauneklīgumu, dulnas aizdzeršanās ar draugiem, tādiem pašiem bezbēdīgi spriņģojošiem «lieliem puikām». Bērna ap trīsdesmit tēma daudz pārliecinošāk gan bija izspēlēta šauros lokos plaši populārā amerikāņu režisora Toda Solondza filmā Dark Horse (Tumšais zirgs), kā arī vēl vienā Amerikas neatkarīgā kino piedāvājumā Jeff, Who Lives at Home (Džefs, kurš dzīvo mājās), kurā mātes lomā skatāma Sūzena Sarandona - Holivudas aktrise, kuru Karlovi Varos šogad godināja ar balvu par mūža ieguldījumu (abas filmas - ārpuskonkursā). Kaut norvēģu Henriks nepiedāvā īpašus kinovalodas meklējumus, acīmredzot šīs filmas piedāvātā cilvēciskā pieredze - lēnā nobriešana un nevēlēšanās izkāpt no mūžīgā bērna pašsajūtas - piedāvā gan publikai saprotamas, gan šoreiz arī žūrijas novērtētas kvalitātes. Rietumu un austrumu - Amerikas, Rietumeiropas un sociālismu pieredzējušās Austrumeiropas - režisori būtībā runā par ļoti līdzīgām lietām - indivīda berzi ar to pasauli, tās noteikumiem, kuros viņam jādzīvo. Gan stāsti par pieaugušu vīriešu nespēju kļūst nobriedušam (Henriks, arī Džefs, kurš dzīvo mājās u. c.), gan Latvijas filmas Cilvēki tur krievvalodīgo puišu nesakarīgās kriminālās aktivitātes un draisko slovēņu meiču miesu tirdzniecība (Dzimis Ešā) ir sava veida infantilisma analīze - atšķiras vienīgi vides komforts un ciešanu dozas, protams, Austrumeiropā vide skarbāka un pieredze sūrāka. Atšķiras arī kinematogrāfiskā varēšana un pieredze, arī kinovalodas izmantojums, kurā uzvarētāji - norvēģu filmas Henriks veidotāji - cenšas būt visiem saprotami, mazliet komiski un plašu auditoriju uzrunājoši. Vai «amerikāniski?»
Zēns badā
Droši vien šādam apzīmējumam nepiekristu elitārā Ņujorkas festivāla direktors Ričards Penja, kurš vienlaikus vada arī Metropolitēna operas kaimiņos esošo Linkolna centra kino «nodaļu». (Tā Ņujorkas iedzīvotājiem piedāvā non-stop laba kino izlasi visa gada garumā.) Šogad viņš vadīja arī Karlovi Varu festivāla žūriju. Sarunājos ar R. Penju vēl pirms balvu pasniegšanas, tātad konkursa dinamika bija neaizskarama tēma, kaut R. Penja atzinīgi izteicās par programmas atlasi, jo «patiešām ir no kā izvēlēties». Tomēr žūrijai bija iespēja būt arī daudz radikālākai, teiksim, uzvarētāja kārtā ceļot spilgto grieķu filmu Boy Eating the Bird's Food (Zēns, kurš ēda putnu barību) - arī jauna režisora Ektora Ligiza debiju - dokumentālā, pietuvinātā vērojumā fiksētu jauna, ar skaistu operdziedātāja balsi apveltīta vīrieša bezdarbnieka pieredzi. Bez naudas, bez pārtikas, bez darba izredzēm esošā jaunā puiša dzīve centrējas ap izmisīgu bada sajūtu, kuras «notveršanai» filmā tiek izmantoti arī ļoti fizioloģiski un šokējoši elementi. (Ārzemju prese šajā filmā saskatīja ne tikai eksistenciālu drāmu, bet arī novājinātās Grieķijas metaforu.) Filma tika atzīmēta ar balvu par labāko aktierdarbu, savukārt starptautiskajā arēnā ir parādījies ļoti jaudīgs un oriģināls režisors.