Ēdināšanas nozare Latvijā attīstās. Mēs, Lido, esam atraduši savu nišu ar tā dēvēto tautas ēdināšanu. Ēdināšanas nozarei jebkurā valstī ir divi attīstības virzieni - ātrās uzkodas un bagāto cilvēku restorāni, kuros maltīte ilgst vismaz stundu. Mēs esam iegājuši ātro uzkodu nišā, kurā strādā dažādi starptautiska mēroga restorāni. Tikai mūsu piedāvājums ir tautiska ēdienkarte ar vidusmēra Latvijas iedzīvotājam pieņemamu cenu politiku.
Kā ir mainījusies Latvijas patērētāju gaume to ilgo gadu laikā, kuros jūs strādājat ēdināšanas biznesā?
Pašlaik veselīgums ir dominējošais ēdienu izvēles princips. Pirms gadiem desmit cilvēki ēda visu, kas garšo, tagad daudz lielāku uzmanību pievērš ēdiena uzturvērtībai, sastāvam. Tāpēc cenšamies lietot tikai dabiskās garšvielas, neizmantojam ēdienu garšas pastiprinātājus.
Vai jūs, iegādājoties produktus no piegādātājiem, pievēršat uzmanību, lai šim uzņēmumam būtu ekosertifikāts?
Mēs nevaram saviem klientiem stāstīt pasakas par ekoproduktiem, jo nevaram to piedāvājumu garantēt. Latvijā ir ļoti maz ražotāju, kuriem tiešām ir neapstrīdami ekoprodukti. Baidos, ka gandrīz neviens ražotājs, kas piegādā gaļu, nenodrošina pilnīgi ekoloģisku produkciju. Bet, ja mēs Latvijā ekoproduktu ražošanu un ēdienu gatavošanu no veselīgiem, ekoloģiskiem produktiem attīstītu, pie mums brauktu ēst cilvēki no visas Eiropas. Tas sekmētu tūrisma un viesnīcu biznesa attīstību, jo primāri, lai attīstītu tūrismu, jānodrošina naktsmītnes un ēdināšana
Savulaik jūsu ēdināšanas uzņēmumi ienāca ar ļoti saskaņotu tēlu - daudzos restorānos jums ir gan latvisks interjers, gan latviska mūzika. Vai tā bija apzināta izvēle, vai arī jūs pielāgojāties apmeklētāju vēlmēm?
Nē, tas ir mūsu redzējums. Galu galā esam Latvijai piederīgi pat neatkarīgi no tā, kādā valodā ģimenē bērnībā esam runājuši. Man šķita svarīgi parādīt to, kas ir raksturīgs Latvijai. Jā, iespējams, sākotnēji domājām, ka tā mēs piesaistīsim ārvalstu ceļotājus, kuri noteikti grib apmeklēt tādu krodziņu, kādu savā valstī nevarēs atrast.
Vai jūsu biznesu patlaban vairāk balsta Latvijas iedzīvotāji vai tūristi?
Latvijas iedzīvotāju skaits nav liels, turklāt pēdējos gados sarucis aizbraucēju dēļ, tāpēc, ja uzņēmējs orientēsies tikai uz vietējo tirgu, kādā brīdī noteikti klientu pietrūks. Ārzemnieki nāk uz mūsu restorāniem, jo tie ir demokrātiski un ērti - vismaz mēs paši tā domājam. Mēs nešķirojam - lūk, tie restorāni tūristiem, bet šie - vietējiem Latvijas iedzīvotājiem.
Kādas izmaiņas likumdošanā būtu vajadzīgas, lai vēl vairāk sekmētu ēdināšanas uzņēmējdarbību Latvijā?
Noteikti jāsakārto nodokļu likumdošana. Daudzi mazie ēdināšanas uzņēmumi nemaksā visus likumos paredzētos nodokļus, turklāt nemaksā nevis tāpēc, ka negribētu maksāt, bet tāpēc, ka nespēj samaksāt. Ja viņi samaksātu nodokļus atbilstoši normatīvo dokumentu prasībām, tad bankrotētu! Valsts arī to saprot. Bet šāda situācija liecina, ka nodokļu politika Latvijā nav īpaši veiksmīgi sakārtota.
Kuri nodokļi rada vislielākās problēmas - pievienotās vērtības nodoklis, ar darbaspēku saistītie nodokļi, uzņēmējdarbības ienākumu nodoklis?
Neapšaubāmi - augstā pievienotās vērtības nodokļa likme. Pat bagātajā Vācijā vidēji tā ir zemāka - tikai 19%, bet tiem produktiem, kas tiek pārdoti ar restorānu starpniecību - pat tikai 7%. Nenoliedzu, ka pēdējā laikā valdība daudz ir izdarījusi, lai ekonomika tiktu sakārtota. Uzņēmēji jau saprot valdību un izprot normatīvo dokumentu prasības. Mēs tikai gadsimta ceturksni veicam pāreju no sociālisma uz kapitālismu, un jāsaprot, ka tas nav ilgs laiks, lai izveidotu optimālo sistēmu.
Apgrozījuma prognoze rāda, ka jūsu uzņēmumam šis gads varētu būt labāks nekā iepriekšējais vai tāds pats?
Salīdzinot ar pagājušā gada atbilstošo periodu, apgrozījums pieaudzis par 10,1%. Mūs ir novērtējuši klienti, jo, lai gan pacēlās iepirkuma cenas produkcijai, pieņēmām lēmumu, ka noturēsim nemainīgas cenas, tās nepaaugstinot.
Kur saskatāt attīstības virzienu?
Mums Latvijā ir zeme un cilvēkresursi. Būtu jāizaudzē produkti un jānodrošina, kur tos var pārdot. Ar audzēšanu nodarbojas daudzi lauksaimnieki, bet viņiem nav kur izaudzēto realizēt - lielajos tirgos valda haoss, lielveikalos mazo ražotāju produkciju nepieņem, mazajos tirdziņos prasa lielu īri, bet Latvijas iedzīvotāji šī iemesla dēļ vietējos produktus nevar nopirkt.
Lielveikali pie mums strauji attīstījās un sāka diktēt cenu politiku ražotājiem, norādot, par kādu cenu lielveikali varētu pārdot ražotāju saražoto produkciju. Tas bija nepareizi. Mani aizvainoja, ka tad, kad vērsos pie kāda lielveikala - negribu saukt, pie kura tieši, - pārstāvjiem ar jautājumu, vai nevaram lielveikalā ielikt savu stendu, saņēmu atbildi - mums būs valdes sēde, tad apspriedīsim. Sapratu, ka saņemšu atbildi «nē», un tā arī notika. Tāpēc nolēmu: ja man neļāva ieiet ar savu produkciju lielveikalā, nākotnē es atvēršu savu nelielu veikalu. Bet nevaru teikt, ka to izdarīšu nekavējoties. Mēs rīkosimies apdomīgi, reāli novērtēsim savas iespējas.
Es gribu aicināt - izveidojam visā Latvijā tirdzniecības vietas, kur var izaudzēto pārdot, un gan Latvijas iedzīvotāji, gan citu valstu tūristi teiks, ka tas ir lieliski!
Uzņēmēji no citām nozarēm ir minējuši, ka šogad jau var teikt - ekonomiskā krīze beidzot ir pārvarēta. Vai jūs arī tam piekrītat?
Es gribu teikt - neļaujieties mānīgam mieram, var nākt jauna krīze. Latvijas ekonomika stabilizēsies tikai tad, ja izlīdzināsies cenas ar Eiropas valstu cenām. Jāpaceļ cenas produktiem, un jāpaceļ algas. Latvijas ekonomikas attīstībai traucē tas, ka cenas kāpj, bet algas ne, jo tādā situācijā preces un produktus cilvēki pērk mazāk, tāpēc ka vienkārši nevar atļauties lielākus tēriņus. Bez valsts iejaukšanās cenu un algu kāpuma saistība būs, bet notiks lēnāk. Tāpēc valstij būtu jāiejaucas un jāsasaista algu un cenu kāpums. Pašlaik minerālūdens vai degviela Latvijā maksā tikpat, cik Centrālajā Eiropā, savukārt iedzīvotāju ienākumi ir daudz zemāki. Tas noved pie ekonomikas sastinguma, preces paliek nenopirktas. Piemēram, Igaunijā algas ir par 10% lielākas nekā Latvijā un uzņēmējdarbība attīstās labāk.
Turklāt, atceroties ekonomiskās krīzes izraisītās grūtības, katram uzņēmējam jāanalizē savas kļūdas, jāapzinās, ko nekad vairs nevajag darīt.
Kādas kļūdas jūs pats nepieļautu?
Es kļūdījos, jo klausīju Eiropu, klausīju investorus, klausīju visus, kam ir nauda, tikai pats sevi neklausīju. Jāatzīst, ka vajadzēja trīsreiz apdomāt, pirms rīkojos. Turklāt esmu mācījies, ka pirms nopietnu lēmumu pieņemšanas jāapspriežas un jādiskutē.
Kā tagad klājas jūsu projektam - Lido kalnam pie Gaiziņa?
Man ar Gaiziņkalna projektu vairs nekādas saistības nav. Protams, man ir ļoti žēl. Projektā ieguldīts daudz enerģijas. Es ļoti vēlējos, lai Gaiziņkalna apkārtne atdzīvotos, bet ikviens cilvēks var padarīt tik, cik spēj, ne vairāk. Protams, arī šis projekts bija liela kļūda, jo katram uzņēmējam ir jādara tas, ko viņš prot. Mēs protam strādāt ēdināšanas jomā, bet centieni ielauzties tūrisma biznesā bez pieredzes nebija gudrs lēmums.
Kāds ir lielākais risks, sākot projektus tūrisma jomā?
Lielākais risks ir neprognozējamā atdeve no kapitāla ieguldījumiem. Jāpiekrīt arī apgalvojumam, ka tūrisma projektu attīstību traucē Latvijas bēdīgā infrastruktūra, piemēram, autoceļu kvalitāte. Kaut gan nevaru noliegt, Latvijā daudzas pilsētas - Rīga, Liepāja, Ventspils, Cēsis un citas - ir ļoti labi sakārtotas. Protams, Latvijas novados ir klupšanas akmeņi infrastruktūrā un likumdošanā.
Jūs savulaik ieguvāt plašu publicitāti ar saviem izteikumiem par fiziskās personas maksātnespējas procesu. Kāds ir jūsu skatījums uz šo tiesisko regulējumu, vai tur būtu kaut kas jāmaina?
Nevaru teikt, vai kaut kas ir jāmaina normatīvajos dokumentos, bet visiem cilvēkiem varu ieteikt - neiesaistīties šajā procesā. Sakārtojiet savas lietas tā, lai nenonāktu situācijā, kad jāiesaistās šajā procesā. Ja es būtu šo juridisko procedūru izmantojis pilnā mērā, es būtu bankrotējis. Šajā procesā no cilvēka izvelk pēdējo naudu, kas viņam vēl pieder. Neredzu tur neko pozitīvu. Es sapratu, ka man pašam jāiet un jārunā ar tiem cilvēkiem, kuriem biju parādā, par to, cik ātrā laikā varu naudu atdot. Vajag tikai pašiem vienoties. Es ieguvu lielu pieredzi juridiskās lietās un sapratu, ka vienīgais risinājums ir saruna, nevis karš. Turklāt jāapzinās, ka finansiālās grūtībās var nonākt jebkurš. Arī ļoti turīgam, veiksmīgam cilvēkam nav pamata augstprātīgi domāt, ka viņš jau nu nekad nenonāks uz bankrota sliekšņa.
Iepriekš pieminējāt investorus, vai jums arī patlaban ir kāds investīciju piesaistes projekts?
Nē, pašreiz visu matemātiski cenšamies izrēķināt, kā vajadzētu un ko vajadzētu darīt nākotnē. Tad, balstoties uz aprēķiniem, pieņemsim lēmumus.
Kā jūs vērtējat iespēju Latvijas uzņēmējam piesaistīt ārvalstu investīcijas? Par to no uzņēmējiem ir dzirdēti ļoti dažādi viedokļi.
Visiem gribu teikt - nebaidieties strādāt komandā. Vienpersoniska lēmumu pieņemšana ilgtermiņā rada problēmu risku. Noteikti nevajag baidīties strādāt kopā ar ārvalstu uzņēmējiem. Pieci uzņēmēji var paveikt vairāk nekā viens. Ja pie Latvijas uzņēmēja vēršas investors, vajag protams, pārbaudīt, vai investors ir uzticams, bet, ja uzticams, respektabls investors nāk un ir gatavs sadarboties, ir vērts sadarboties. Turklāt Latvijas uzņēmēju vidū ļoti maz ir tādu, kam ir mantots kapitāls, varbūt tikai daži, kas atbraukuši no trimdas, tāpēc līdzekļu piesaiste neizbēgami ir vajadzīga.
Vai redzat iespēju attīstīt savulaik sākto māju ražošanas biznesa virzienu?
Ja man jāražo tikai mājas, es noteikti zaudētu konkurences cīņā, jo ir firmas, kurām ir 40-50 gadu ražošanas pieredze šajā jomā, kurām turklāt nav parādu. Tās ātri vien pārspēs mani konkurences cīņā. Mēs piedāvājam mājas, bet tā nav mūsu prioritāte. Ja atnāk pasūtītājs un saka - gribu māju -, mēs to uzražosim, bet, kā mēs sakām, tas nav mūsu pamatbizness, mūsu bizness ir kotlete.
Vai ir mērķis ar šo biznesu - kotleti jeb ēdināšanu - plašāk iziet ārvalstu tirgū?
Plānojam pēc sešiem astoņiem mēnešiem atvērt restorānu pie Lapēnrantas Somijā. Restorāns būs līdzīgs Krasta ielas Lido, tikai mazāks. Lapēnranta ir viena no bagātākajām pilsētām Somijā, jo to apmeklē milzīgs skaits krievu tūristu, kuri tur gatavi tērēt savu naudu. Mēs Latvijā runājam par valodas jautājumu, pagātnes smago mantojumu, sarežģītajām attiecībām ar Krieviju. Tā visa ir politika, bet ekonomikā politiku nevajag laist. Ekonomikai jāpastāv neatkarīgi no politikas. Somi ir izveidojuši ļoti spēcīgu ekonomiku, turklāt pilnvērtīgu sociālās nodrošināšanas sistēmu, daudz var atļauties tērēt pensionāriem, izglītības sistēmai, un somi neuztraucas par krievu tūristu viesošanos savā valstī, jo zina, ka tūristi sekmē somu ekonomiku - uzņēmējiem ienākumi, strādājošajiem darbvietas, valstij nodokļi. Ja somi mūsu piedāvājumu novērtēs un banka teiks, ka atbalsta, mēs iekarosim citas valstis.