Čakli kā bitītes viņi ir tekstojuši.
Malki no krīzes krūzes
Atšķiru un sāku no pirmā - Ābeles Vilkumāras. Dzimtas stāsts? Kur nebūt noklausīts? No augšas atnācis? Nezinu, Ingai nepajautāju, bet senatnes elpu uzdvesa un vienlaikus ko nebūt dogvilisku. M. Asares Vidusāzijas apceļošanas fragments aizrāva ar vienkāršību un sirsnību.
Taču G. Bereļa Es tevi uzgleznošu - ā-ā-ā! Nu tāda černuha! Nu tik ļoti nemīlēt cilvēkus... Inde tā vien pilējusi no Bereļa rakstāmspalvas - taisni burtos iekšā! It kā izstrādāts, it kā viss baigi labi, bet nu kaut kas kaitina tajā visā. Varbūt vienkārši gribas, lai Berelis būtu labāks... kā rakstnieks?
Krīzes stāsti ir vairāki - Akmentiņa Reibums, Ignata Devalvācija un Bērziņa Pašnodarbinātais. Cits par citu groteskāks un skarbāks, tāda skumja palūkošanās uz apkārt notiekošo, bet ar optimisma piesitienu. Ignata Devalvācijas varoņi pat mīt mazliet citā pasaulē, tādā, kas, laikam jāsaka, par laimi, vēl nav kļuvusi par realitāti.
Akmentiņa «atgriešanās pie saknēm» dzimtajā Alūksnes novadā un stāsts par neveiksminieka pēdējo mūža dienu ir tik sirsnīgs un izjusts, turklāt tik bezcerīgi labdabīgi naivs un vienlaikus sāpīgs, ka pēc tā kādu brīdi nemaz negribas lasīt tālāk.
Sāpe par dzimteni, sāpe par cilvēkiem tajā - nu, tas taču nav modē, nav modē mīlēt nedz zemi, nedz cilvēkus tajā, nav. Bet mīlestība ir, un tā ir tik sajūtama, ka pietrūkst vārdu. Reibumu es pārlasīšu vēl kādu reizi. Vēlāk.
Nosacīti pie krīzes literatūras var pieskaitīt arī Madaras Rutkēvičas Meža migla, māt un Agneses Rutkēvičas Nulle kvadrātmetru jeb Kāda vīra īsa kriminālhronika. Agneses radītais jaunais vīrietis, kurš meklē mājvietu, vairāk uztverams kā ironeska, Madaras puisēns Mārcis, kurš kopā ar māti dodas negribētā gājienā cauri mežam, īsās dzīvītes atmiņu uzplaiksnījumi un skumjais noslēgums uzrunā citādi, un man kļūst tā labi ap sirdi: pēc šī krājuma gribas sacīt, ka mēs vairs neesam garāmgājēju, malā stāvētāju, īdētāju tauta. Ja mūsu rakstnieki ir tik redzīgi un mīloši, varbūt arī mēs ar laiku kļūsim tādi paši. Tādi, kas pamana. Un varbūt arī iejaucas, ne tikai vēro.
Rosīgā iekšiene
Ilzes Jansones Fᅢᄐr Elise, Ilzes Ķīķeres Ībungs un Ingas Žoludes Smaržīgais dārzs vairāk atklāj iekšējo, nevis ārējo pasauli. Jāsaka, Jansone un Žolude ir uzticīgas pašas sev un nosacīti turpina iepriekšējās grāmatās aizsākto domu iztirzāšanu.
Žoludes ādamismi mani uzrunāja jau viņas krājumā Mierinājums Ādama kokam, tāpēc Dārzu uztvēru kā tā loģisku turpinājumu un manifestāciju par tēmu mūžīgi sievišķais. Ko nu vīrieši... Gan jau dāmas pašas tiks ar visu galā. Jansones stāsts vēlreiz apliecina, ka tiks arī, bet mani tas nesatriec. Es lasu un iedziļinos sieviešu ādā, sieviešu domās un pa brītiņam pasmīnu. Labdabīgi. Bet kā vīrs (es ceru!). Iebāžu skapja dziļākajā stūrī savu slēpošanas mici (Ķīķere smejas, noteikti, es zinu!) un pievēršos atlikušajiem kungiem.
Pūrīša Kad atnāca Godo sasmīdināja no sirds, īpaši savelkot paralēles ar pēdējā laikā JRT redzētajām jau vairs nebūt ne ģeniālajām izrādēm.
Rokpeļņa rezignētais stāsts Vagons mudināja dzīvi iztēloties tuvojošos vecumu, bet Zvirgzdiņa līksmais Zaķa vēstījums atmodināja optimismu: ne visiem vecums pienāks tik īgns kā Rokpelnim.
Kopumā ņemot, krājums ir visaptverošs un rāda, kas beidzamajā gadā noticis latvju literatūrā, tādējādi glīti pildot savu funkciju. Daži stāsti (katram jau citi, katram citi) paliks atmiņā ilgāku laiku nekā tikai uz lasīšanas brīdi. Kā tam arī būtu jābūt.