Psihoterapeits Uldis Ābele stāsta, ka cilvēks parasti pievēršas un pauž savu attieksmi par tām lietām, kas pašam ir aktuālas. Varot pieņemt, ka eseja esot autora stāsts par sevi. Esejā R. Miķelsons raksta par audzināšanas pieeju «bērnam ar problēmām». Esot tikai divas iespējas: vai nu pārvērst bērnu par «cietsirdīgu bandītu», vai arī par «jūtīgu memmesdēliņu». Pēc viņa teiktā, visi izvēloties pirmo. «Simt gadus vecas pedagoģijas un psiholoģijas teorijas» norādot, ka «pieradināt bērnu, pielaist sev pārāk tuvu, kā arī audzināt par mīļu, maigu un jūtīgu būtni ir neētiski, nepareizi un slikti.» Tāpēc izvēloties audzināt bērnus par bandītiem. «Bet kurš bērnu nēsās uz rokām pēc tam? Bet kurš viņu pēc tam glāstīs? Bet kurš pēc tam tik labi ar viņu apiesies? Dzīve nav viegla, mums ir bērns tai jāsagatavo (..)» «Otrais lielākais iemesls, kādēļ citiem neļauj sirsnīgi izturēties pret savu bērnu, ir paranoiskas bailes no seksuālas izmantošanas,» viņš raksta.
U. Ābele saka - tā kā nav zināms esejas konteksts, interpretācija var būt tikai aptuvena. Tekstā viņš redzot daudz duālisma: labais/ļaunais, bandīts/memmesdēliņš, divas izvēles. Tas, iespējams, norādot uz iekšēju plaisu, kas var būt radusies kādas traumējošas pieredzes rezultātā. Par to var spriest pēc zīmīgiem esejas izteicieniem par bērnu: «Bērnam ir problēmas. Ir tikai divas iespējas»; «citi neliekas ne zinis par viņu»; vēlme «pēc maiguma un sapratnes»; «izslāpis pēc mīlestības». Cilvēks jūtoties nemīlēts. Pasaule viņam šķietot melna un balta, būvēta uz pretstatiem.
«Bet, zinot, ko šis cilvēks ir sadarījis savā vēlākajā dzīvē, ir jāsecina, ka vismaz jau 11. klasē viņam «paranoiskas bailes no seksuālas izmantošanas» (esejas citāts) ir pretmets sirsnīgai attieksmei. Šāda veida bailes un sirsnība, kas liktas uz vienas attiecību mēra ass, kā pretpoli, ir visai dīvaini no ikdienišķas loģikas un «parasta» cilvēka viedokļa,» norāda U. Ābele.
Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas psihologi, kuri izlasīja eseju, nezinot neko par tās autoru, dalās iespaidos: «Cilvēks bērnībā, iespējams, cietis no vardarbības, kompensē bērnības traumu. Mudina neievērot robežas - «mīlēt katru bērnu kā savu».» Esejā arī esot maldīgs priekšstats, ko nozīmē «tuvība», «būt tuvam». Jūtams arī aizvainojums, dusmas, sajūta, ka visi apkārt gribot tikai sliktu un kāds uzspiežot būt sliktam, bet nebūt labam.