Ģimenes bizness
Viens no pirmajiem Latvijas dzērveņu audzētājiem lielā apjomā A.Špats uzsver, ka tā ir reāla iespēja lauksaimniekiem, kuru pamatbizness izrādījies nerentabls, - piensaimniekiem, graudu vai dārzeņu audzētājiem. Latvijas Augļkopības asociācijas valdes priekšsēdētāja Māra Rudzāte gan atzīst, ka sevišķu pārprofilēšanās interesi no zemniekiem nejūt, taču uzsver - lielogu dzērvenes ir viena no perspektīvākajām kultūrām Latvijas lauksaimniecībā.
Lielogu dzērvenes ir pieprasītas visā Eiropā, ir dārgas un prasa minimālus kopšanas izdevumus (pēc A.Špata aplēsēm, apkope laukam, kas ienes ap piecām tonnām ogu, gadā izmaksā ap 50 latiem). «Par tonnu ogu samaksā pusotru tūkstoti latu. Un cik par pienu? Pie labām cenām 200 latu,» rēķina saimnieks. Tomēr lielogu dzērveņu audzēšana ir sarežģīts bizness tāpēc, ka «purvā ieliktā nauda» atmaksājas tikai apmēram pēc pieciem gadiem, kad augi sāk ienest stabilu ražu. Turklāt, kamēr tiek pie ražas, dzērveņu audzētājiem nereti jāsamierinās ar stādu iznīkšanu. A.Špats atceras, ka viņš iestādītās dzērvenes zaudējis divas reizes - 1996. un 1998.gadā. Taču viņš uzsver - kad kapitāla atdeve sākusies, tā ir ļoti ātra, jo, sākot ražot, katru gadu dzērveņu lauks ienes vismaz pusi no tā tapšanā ieguldītās summas. M.Rudzāte stāsta - kapitāla lēnās atdeves dēļ un tāpēc, ka dzērveņu plantācijas ir ilgdzīvotājas (tās dod ražu 100-150 gadu garumā), dzērveņu audzēšana tradicionāli ir ģimenes bizness vairākās paaudzēs.
Tālāk no Černobiļas
Pēc Augļkopības asociācijas aplēsēm, Latvijā ar dzērvenēm apstādīti apmēram 100 hektāru, kas vērā ņemamu ražu sākuši ienest tikai pēdējos gadus. A.Špata aprēķini liecina - Latvija šogad saražos vairāk nekā 200 tonnas ogu, no tā apmēram 50 tonnas nāks no A.Špata apsaimniekotajiem purviem. No 35 hektāriem, kas atrodas viņa apsaimniekošanā, A.Špats ar dzērvenēm apstādījis 10, tajos aug 15 dažādu lielogu dzērveņu jeb dižbrūkleņu šķirņu. Saimnieks pārstrādei audzē arī rabarberus, upenes, smiltsērkšķus, cidonijas, pīlādžus un ķirbjus.
Ogu pārstrāde notiek nelielā ražotnē vienā no agrākajām 120 gadu vecās Bīriņu skolas saimniecības ēkām, kur top sīrupi, ievārījumi un pēc inovatīvas divpakāpju žāvēšanas tehnoloģijas arī sukādes. Ražotnē vairākumu darbinieku veido Špatu ģimene un radi, iekārtas izgatavo vai pielāgo pats inženiertehnisko zinātņu doktors A.Špats. Viņš uzsver - Latvijas Lauksaimniecības universitātes zinātnieka Fredija Dimiņa analīzes pierādījušas, ka dzērveņu un pīlādžu sīrupos un sukādēs gandrīz nav saharozes, kas pārvērtusies tā saucamajā augļu cukurā - glikozē un fruktozē. Tādēļ šie produkti nav kaitīgi pat diabēta slimniekiem. Sīrupus un sukādes A.Špats pārdod tirgos un nodod mazajiem veikaliem, nākamgad paredzēts plašāk attīstīt eksportu -- potenciālie klienti vairākās valstīs jau atrasti, taču pagaidām nozīmīgam eksportam trūkst ogu apjoma, jo «vietējais tirgus momentā visu apēd».
Lielākais Latvijas dzērveņu audzētāju eksporta tirgus ir Lielbritānija, savukārt lielākais konkurents - Baltkrievijas zemnieki. Tiesa, salīdzinot ar baltkrieviem, Latvijas audzētājiem ir priekšrocība - esam tālāk no Černobiļas. M.Rudzāte stāsta, ka dzērvenes ir īpaši jutīgas pret radiāciju, un, izaudzētas tīrā vidē, spēj kaitīgās vielas izvadīt arī no cilvēka organisma, turklāt der arī pret sirds un asinsvadu slimībām un imunitātes uzlabošanai. Jau divus gadus uz Lielbritāniju savas lielogu dzērvenes eksportē SIA Lienama Alūksne. Uzņēmuma vadītāja Gundega Sauškina klāsta, ka pērn uz ārzemēm aizgādāts apmēram 20 tonnas dzērveņu.