Viņu, skolēnu un arī citu interesentu dēļ ir bijis vērts laist klajā grāmatu Suitijā, kas sniedz vērtīgu ieskatu līdz šim maz pētītajā Alsungas izloksnes gramatikā un tās izmaiņās, ietver nostāstus un teikas suitu mēlē, kā arī atgadījumus no folkloras ansambļa Suitu sievas dzīves. Grāmatu, kuras autores ir Vilma Kalme, Ilga Leimane un Lidija Jansone un kuru izdevusi Latvijas Skolotāju korporācija, papildina audio/video disks - tajā var iepazīties ar tradicionālo burdona dziedājumu un apdziedāšanu improvizētās suitu kāzās un ieklausīties, kā īsti lasītos tekstos skan Alsungas izloksne. Suitu kultūrtelpa kopš 2009. gada atrodas UNESCO pasaules nozīmes kultūras mantojuma sarakstā.
Mājas kā muzejs
Grāmata Suitijā savu svinīgo atvēršanu piedzīvo tieši Miķeļdienā, kas Alsungā ir lieli svētki, jo arī viena no suitu pamatvērtībām - Romas katoļu baznīca - tur ir nosaukta Svētā Miķeļa vārdā. Tiekamies ar Lidiju Jansoni tādā pēcsvētku atmosfērā pie viņas klētiņas, starp citu, tās pašas, kas redzama uz grāmatas titulvāka, kubuliņā stāv iemērktas dāvātās rozes, un arī pati kultūras darbiniece jūtas nedaudz vainīga, jo sagurusi. Daudziem Lidija Jansone labi zināma kā etnogrāfiskā ansambļa Gudenieku suiti vadītāja, savukārt grāmatā Suitija viņas pienesums ir Alsungas izloksnē pierakstītās un arī ierunātās suitu teikas un nostāsti. Sākumā Jansones kundze mums parāda savas mājas, kurā viņas - Kalniņu - dzimta mīt jau septītajā paaudzē, un katra taciņa, ko senči reiz izstaigājuši, un koki - liepas, ozols, aizsargājošais pīlādzis, ceriņi un baltā akācija -, ko pirms un pēc piedzīvotās Sibīrijas iestādījuši dzimtas cilvēki, ir īpaši mīļi. Tieši šeit reiz tapušas epizodes Aleksandra Rusteiķa filmai Dzimtene sauc (Kāzas Alsungā) 1935. gadā, pēc laba laika šis pagalms iepaticies arī Andrim Slapiņam, kurš dokumentējis īstas suitu kāzas (precējās Lidijas vīra māsa) filmā Cerību lauki 1987. gadā. Arī Viesturs Kairišs te pamanījies uzņemt savu, ne tik tradicionālu filmu Kāzas 1999. gadā.
Lidija Jansone sākusi pierakstīt suitu nostāstus, kad šā gadsimta sākumā Basu pamatskolā dibināta folkloras kopa Krētainie suiti. Kolektīvs iekļāvies starptautiskajā folkloras kustībā Pulkā eimu, pulkā teku, un tur bijis vajadzīgs materiāls arī jaunajiem stāstniekiem. Tā blakus filoloģes V. Kalmes gramatiskajam pētījumam Alsungas izloksnes iezīmes un lietojums, kā arī Suitu sievu vadītājas I. Leimanes pierakstītajiem stāstiem grāmatā iekļāvies arī viņas devums.
Izrādās, valodniecībā jēdziens «suiti» vispār neeksistē, KD uzzina LU Latviešu valodas institūtā. Ir Alsungas, Jūrkalnes un Gudenieku izloksne. Pirmās divas piederot pie lībiskā dialekta Kurzemes nedziļajām lībiskajām izloksnēm, savukārt Gudenieku izloksne jau tiek piesaistīta pie vidus dialekta kursiskajām izloksnēm. Īpatnības, kas ir raksturīgas Rietumkurzemei, lielākoties esot zīmīgas arī minētajām izloksnēm.
«Nepareizā» valoda
«Tikko tu raksti Alsungas izloksnē, kļūsti par suitu stāstnieku un nevari bezkaislīgi atstāstīt notikumu,» savu pieredzi izklāsta L. Jansone. «Suiti parasti stāstu pabeidz ar kādu sakāmvārdu vai jautājumu, kādu minējumu vai vienkārši pasaka: «Tā viš i!»» Folkloriste stāsta, ka šodien izmaiņas izloksnē lielā mērā ietekmē veco vārdu izzušana, piemēram, kādreiz teikuši nevis «purvs», bet «puors». Senāk pogas saukuši par pumpām, kas bijis pamats anekdotiskiem pārpratumiem. Bērns skolā teic, ka viņam pumpa iztrūkusi, bet skolotājs šausmās grib viņu vilkt pie daktera, kaut šim nepieciešama tikai adata un diegs. Suitos vairs nelieto mīksto «ŗ», kas L. Jansones mātei vēl bijis īpaši izteikts. Nesaka «tēva» vietā īsi «tēs» vai «brauks uz mā» jeb «mājām». Reiz bija arī «pāteg» un «ziergi» un daudz kas cits. Kurzemnieku atpazīstamības zīme - platie «ē» nenoteiksmē: spīdēt, ēst.
L. Jansone stāsta, ka suitu mēles dzīvīgums atšķiroties no mājas uz māju. Daudzi vecākās paaudzes cilvēki runā izloksnē, pati Lidija to var labi darīt ar saviem Gudenieku suitiem. Pašas pieredze rāda, ka izloksnes izskaušanā lielā mērā bijusi vainīga skola, kur izloksne bērniem tikusi nodefinēta kā nepareiza valoda. «Pedagogi nemācīja novērtēt vietējo izloksni, neveicināja novadpētniecību, kas bija liela kļūda,» atzīst L. Jansone un priecājas, ka UNESCO aizsardzības statusa iespaidā skolēniem tiekot plānota novadmācība. «Alsungā taču visa apkārtne ir kā muzejs. Te atrodas izcilā koklētāja Nikolaja Heņķa kaps, ir senču pilskalns, katoļu baznīca, ordeņa pils, tirgus laukums, senais jūras krasts. Bērni ir jāvadā šādās mazās ekskursijās, un, saskaroties ar pagātni, bez izloksnes nevar iztikt.»
Suitiem jāturas kopā
Pirms dažiem gadiem notikušās administratīvi teritoriālās reformas nebeidzās ar daudziem kārotā vienotā suitu novada izveidi. Šobrīd suitu katoliciskā sala ir sadalīta starp trim novadiem: Alsunga pēc pašu vēlēšanās ir patstāvīgs novads, Jūrkalne ietilpst Ventspils novadā, savukārt Gudenieki - Kuldīgas novadā. L. Jansone esot simtprocentīgi pret suitu sadalīšanu: «Tam būs postošas sekas nākotnē. Realitāte pierāda, ka kopā suitiem attīstība būtu daudz auglīgāka, jo, jūtot vienotību, katrs pagasts kopj savas īpatnības. Pašlaik mēs, vietējie tradīciju kopēji, nesaņemam lielāku atbalstu, kā bija līdz šim. Ir pat mazāks. Gribējām ar Gudenieku suitiem aizbraukt uz Lietuvu, taču mums atteica apmaksāt benzīnu un šoferi. Šobrīd katrs sīkums gudeniekiem ir jāprasa Kuldīgas novada domei, bet tur citas prioritātes.»
Iespaidi Alsungā, kā arī tikšanās ar suitu jaunieti Hilāriju Lazdu, kura patlaban studē Rīgā, vēlreiz pārliecina, ka turienes ļaudīm piemīt augsta pašapziņa un suiti tāpat vien jau nu nepačabēs.