Viens no mūsu aģentūras galvenajiem uzdevumiem ir rūpēties par radošo industriju, nelielu uzņēmumu attīstību ārpus Londonas. Jo Londonas spēks ir tik milzīgs, ka tas rada bažas par spēju attīstīties citās Lielbritānijas pilsētās un ārpus tām. Jo radošuma spēks jau nav pilsētā, bet gan cilvēkos.
Kāda ir Lielbritānijas 15 gadu pieredze (pirmā radošo industriju attīstības stratēģija Lielbritānijā tapa 1997. gadā), attīstot radošās industrijas?
Viena no būtiskām lietām ir, ka daudzas būtiskas un derīgas lietas ir ieviestas pašvaldību, nevis nacionālā līmenī, un tas kalpojis kā atsevišķu reģionu attīstības dzinulis sociālajā, ekonomikas, kultūras jomā. Turklāt mūsu valdība ir darījusi daudz, lai atbalstītu radošo industriju eksportspēju un tas, vai radošums ir jāatbalsta, šodien vairs nav jautājums. Un šīs radošuma izpausmes neattiecas uz kādu konkrētu jomu vai nozari, piemēram, kultūru, bet gan uz visām valstiski nozīmīgajām nozarēm.
Tad galu galā radošums palīdz britu ekonomikai?
Jā, bet ne tikai. Tas palīdz arī cilvēku sociālajam nodrošinājumam, tam, protams, ir efekts kultūras procesos - šīs lietas nevar nodalīt. Nav šaubu, ka šodienas pasaulē radoša un svaiga domāšana ir atslēga uz panākumiem jebkurā nozarē, tajā skaitā ekonomikā. Runa ir par intelektuālā īpašuma paaudzi, nevis kādu lietu saražošanu, kas ir svarīga, bet pakārtota lieta. Ķīnā šīs valsts valdība domā par to, kā no starptautiski atpazīstamā zīmola «Ražots Ķīnā» virzīties uz zīmolu «Veidots [designed] Ķīnā», proti, viņi ļoti labi saprot, ka īstā vērtība nav lietu ražošanā, bet to izgudrošanā un attīstīšanā. Katrai valstij, kas šobrīd domā par attīstību, būtu jādomā tieši šādās kategorijās.
Vai ir iespējams izmērīt radošuma, radošo industriju ietekmi uz ekonomiku?
Jāsaka, ka mūsu ceļa uz radošuma veicināšanu sākumā šis jautājums bija aktuāls, piemēram, nomērīt ietekmi nozaru griezumā, IKP pieaugumā un tamlīdzīgi. Vēlāk apjautām, ka uz šīm lietām jāraugās plašāk, jo viena nozare ietekmē otru, piemēram, dizaina nozare ietekmē faktiski visu, sākot no ražošanas un beidzot ar bankām un valsts sektoru. Un plašāks skats nozīmē, piemēram, reformas izglītības sistēmā, sociālajā politikā un citu ministriju pārraugāmajās jomās. Tāpēc tas, ko es šeit, Rīgā, redzu, ka pie viena galda par radošumu diskutē četru ministriju vadošie cilvēki - Kultūras, Izglītības un zinātnes, Ekonomikas un VARAM, ir ļoti pareizs un nozīmīgs solis. Jo mūsu pieredze liecina, ka radošuma koncepta iedzīvināšanu nevar uzticēt vienai ministrijai - tai jābūt visas valdības kopīgai politikai. Un tas, ka Latvijā kā samērā nelielā valstī to izdarīt ir daudz vienkāršāk un ātrāk, - tā ir liela jūsu priekšrocība. Un vēl viena būtiska lieta - mēs šeit nerunājam par valdības atbalstu radošumam, bet par radošo industriju un radošu cilvēku iespējamo devumu labākai Latvijai, arī tās pārvaldībai.
Kāpēc Lielbritāniju dēvē par pasaules līderi radošumā?
Domāju, ka tā ir daļa no laba mārketinga (smejas). Nedomāju, ka esam radošāki par cilvēkiem jebkurā citā pasaules valstī. Tas, kas mums patiešām ir labs, ir mūzika, teātris, kino, vizuālās mākslas, un mēs šīs jomas godinām, tā palīdzot tām būt pārākām. Zinu, ka radošo nozaru devums mūsu IKP ir lielāks par vidējo rādītāju citās valstīs, jo par to esam pamatīgi domājuši, sākot no izglītības sistēmas un beidzot ar starptautisko sakaru stiprināšanu visā pasaulē.
Diskusijas laikā (KM un Britu padomes organizētā diskusijā Latvija ceļā uz radošu valsti) izskanēja doma, ka radošums būtu jāveicina ar publisko iepirkumu. Kāda ir Lielbritānijas pieredze šajā jomā?
2005. gadā visā valstī tika veikts apjomīgs pētījums par valsts iepirkumu, un tā galvenais secinājums bija, ka arī šai lietai jāpieiet radošāk. Iepirkumi ir lieta, ar ko mēs esam cīnījušies jau ilgu laiku, jo valsts sektors tomēr seko vienam galvenajam uzdevumam - iepirkt pēc iespējas lētāk. Un, protams, tas ne vienmēr ir labākais un nav arī lētākais risinājums ilgtermiņā. Ja uzbūvējat lētu māju, tas nozīmē lielākas izmaksas mājas uzturēšanā. Mēs cenšamies to mainīt, piemēram, papildinot kritērijus valsts iepirkumos ar tādiem, kas orientēti uz kvalitāti un ilgtermiņa atdevi. Tā ir ļoti aktuāla tēma tieši šobrīd. Kultūras jomā Apvienotajā Karalistē tiek investēts ļoti daudz, tie ir simti miljoni mārciņu gadā, pamatā šī nauda kultūrā nonāk caur valdības veidotu, bet neatkarīgu aģentūru (Anglijas Mākslas padome no 2011. līdz 2015. gadam apņēmusies kultūrā ieguldīt aptuveni 2,2 miljardus mārciņu). Turklāt ir milzīgs pasūtījums, ko veic BBC un atsevišķi pašvaldības.
Vai ir jēdzīgi valstij pasūtīt māksliniekiem konkrētus darbus, piemēram, par valsts vēsturi, personībām?
Nē, tas nebūtu pareizais ceļš. Var runāt par to, ka, piemēram, filma tiek veidota konkrētā valstī, ka tur top mūzika, tiek algoti aktieri un tā tālāk, taču mēs nekad neteiksim, par ko būtu jābūt filmai. Tas būtu neprāts, jo radošumu nogalinātu, nevis to atbalstītu.
* Panākumi mūzikas, modes, reklāmas, arī arhitektūras un dizaina jomā britiem ļauj šodien sevi pašpārliecināti dēvēt par radošo industriju līderiem pasaulē. Aģentūras Creative England vadītājs Džons Ņūbigins marta vidū viesojās Latvijā Kultūras ministrijas un Britu padomes organizētajā radošās darbības nedēļā RADI! Tās mērķis ir nonākt pie vienotas sapratnes par radošuma lomu Latvijas attīstībā, lai izglītības, uzņēmējdarbības, reģionu attīstības, arī vides aizsardzības jomā radošums no grūti aptverama svešķermeņa kļūtu par dabisku ikdienas dzīves daļu. Starp citu, atslēgas īpašība sekmēm jebkurā jomā, pēc Dž. Ņūbigina domām, ir pārliecība par saviem spēkiem. Pēc radošās nedēļas Kultūras ministrija sākusi darbu pie politikas pamatnostādnēm Radošā Latvija 2014.-2020.