Es strādāju atalgotu darbu jau no 15 gadu vecuma. Mēs, latviešu jaunieši, lasījām ogas fermās, kaplējām kukurūzu un sīpolu laukus, zēni krāsoja sētas vai raka grāvjus. Pilna laika darbu (40 stundas nedēļā) varēja sākt strādāt no 18 gadiem. Pēc universitātes beigšanas abi ar vīru strādājām profesionālu darbu, es kā redaktore skolas grāmatu izdevniecībās, mans vīrs bija packaging engineer. Mums bija augstākā izglītība. Vecāki ļoti uzsvēra, ka galvenais dzīvē ir izglītība, un darīja visu, lai Amerikā mēs to iegūtu. Es saņēmu BA (Bachelor of Arts) grādu no Western Michigan universitātes; mans vīrs BS (Bachelor of Science) grādu no Michigan State universitātes. Man ļoti patika mans darbs, diemžēl skolotāji un viss, kas saistīts ar bērnu izglītību, bija slikti apmaksāts. Toties vīrs labi pelnīja.
Amerikā dzīvoju kopš 1949. gada vasaras. Tur nodzīvoju gandrīz pusi savas dzīves - 45 gadus. Kad pārcēlāmies uz Latviju, Amerikas valsts pensiju nepieprasījām. Latvijā 1994. gadā ārstu pakalpojumi bija absurdi lēti. Atceros, par ārsta vizīti Valmieras slimnīcā man prasīja Ls 0,70.
Man bija grūti saprast, kamdēļ kaimiņienes audzēja saknes, dārzājus, turēja vistas un pat sivēnus. Tad pavadīja pusi dienas, gatavojot maltītes - tērēja laiku un elektrību, kad vietējās ēstuvēs pusdienas maksāja Ls 0,85. Mēs ēdām brīnišķīgu ēdienu jebkurā Valmieras kafejnīcā! Tagad viss mainījies. Jā, es saņemu Amerikas Social Security (valsts apmaksātu pensiju), bet tā ir samērā maza. Pēdējos gadus Dalasā atvērām savu drukāšanas firmu. Mums pietrūka business zināšanu, nebijām pārdevēji, naudas kāri, kas nepieciešams, lai uzturētu savu firmu. Tas arī bija viens iemesls, kamdēļ atgriezāmies dzimtenē.
Šeit mēģinājām strādāt (es mācīju angļu valodu kaimiņu bērniem, vēlāk Valdorfa skolā), bet apstākļi bija tik atšķirīgi no tiem, pie kādiem bijām pieraduši... Turklāt kļuvām vecāki, mums piederēja mājiņa Gaujas krastā un darba pietika. Mana māsa un brālis atteicās no vecmāmiņas iemantotām lauku mājām Burtnieku pagastā par labu mums, jo mēs to varējām labāk apkopt un uzturēt, dzīvojot uz vietas. Pašas mājas atstājām ģimenei, kas tur dzīvoja.
Citādi nekādu materiālu atbalstu no saviem radiniekiem ārzemēs neesam saņēmuši. Mūsu uztverē nav pieņemts radus uzturēt, viņiem dot vai aizdot naudu. Katram pašam sava dzīve jāvada.
Tagad man jādomā, kur turpmāk dzīvošu, jo dēls un meita dzīvo Čikagā, kur man aug seši mazbērni!