Satiekot kādu vietējo pļēguru, viņš saplānos arī viņa naudu, pamācīs, kā dzīvot. Nolamās par muļķi, idiotu, bet ar plenci kopā tomēr sadzers. Parasti tas notiek pensijas dienā, bet viņš nekad ciemā nav manīts novēmies vai piečurātām biksēm.
Arno māja atrodas meža ielokā četru kilometru attālumā no ciema centra. Arno dzīvoja laimīgi, līdz viņa veča pirms trim gadiem aizgāja aizsaulē. Arno palika viens kopā ar sirmot sākušo suneni Džīnu. Suns kļuva par vientuļnieka sabiedroto un uzticamu pavadoni, līdz, vecuma nomocīts, nomira. Nezinu, vai tas bija lūzuma punkts, bet Arno strauji mainījās. Drīz vien viņš ciema veikalā ganījās ar trīsdesmitpiecgadīgo sīvā mīlētāju Aigu.
Arno ir bērni un mazbērni. Viņa atvases dzimto pusi neatstāja, iekārtoja savus mitekļus tajā pašā ciemā - pāris kilometru attālumā. Taču cits citu viņi apciemo reti. Arno dažreiz ciemā stāsta, ka viņa bērni nemāk dzīvot un nemaz neesot viņa, jo tad tie noteikti dzīvotu gudrāk un labāk. Miera labad bērni un ceļā satiktie klusē un pretim nerunā.
Ja Arno ar kādu saplēsies vai muļķības sastrādājis, ļaudis pie veikala kā ciema suņi rej meitai - tavs tēvs dzīvo ar jaunāku sievieti. Meita atcērt - nav jau bērns, es par viņa izgājieniem neatbildu.
Reiz Arno pudeles brāļi izdemolēja viņa māju. Vecais vīrs uz trim dienām ievācās pie meitas. Toreiz abus redzēju darām ikdienas darbus - pārlasām rudenī novāktos kartupeļus. Taču pēc dažām dienām manīju, kā meita, uz ceļa ieraugot, ka pretim pedāļus min viņas tēvs, ātri metas prom, lai tikai viņš nebūtu jāsatiek. Atbilde meklējama Arno raksturā, viņam rūp tikai sava labklājība un ir tikai viena taisnība - paša. Atminos, ka tad, kad viņa meita izšķīrās no vīra, Arno meitai kliedza - vajadzēja jau toreiz klausīt un tādu suni neprecēt. Scēna notika uz vienīgās ielas, ļaudis tikai pasmīkņāja.