Valsts atbildība
Līdzīgi kā atbildīgi vecāki dzīvei sagatavo savus bērnus, tā valstij būtu jāsagatavo sabiedrība, motivējot sevi pilnveidot un izglītoties atbilstoši prognozētajam pieprasījumam darba tirgū, saka Ģ. Rungainis. Viņš atkārto jau dzirdēto: «Ja neradīsim darba vietas, cilvēki turpinās aizbraukt, tādas būs pēdējos gados realizētās monetārās politikas sekas.» Viens no ceļiem darba vietu radīšanai varētu būt pieredzējušu investīciju fondu piesaiste, izvirzot tiem konkrētus nosacījumus (ražošanas izveide, darba vietu radīšana, eksporta nodrošināšana), piedāvājot valsts līdzdalību ražošanas jaudu izveides projektos. «Ir jādabū augsti apmaksātas darba vietas,» uzsver Ģ. Rungainis, jo lēta darbaspēka tirgū konkurēt nespēsim.
Uz kvalificētu darbinieku trūkumu kā nozīmīgu faktoru investīciju piesaistē norāda arī LU pasniedzēja, ekonomikas zinātņu doktore Baiba Šavriņa. Viņasprāt, nozīmīgu infrastruktūras objektu veidošana būtu viens no valsts uzdevumiem, kas liktu attīstīties privātajam sektoram.
«Līdz šim Latvijā ir ļoti izplatīta ideja, ka pietiek izdarīt visu, lai apmierinātu finanšu sektoru, un ekonomiskā attīstība notiks pati par sevi. Taču bez skaidras industriālās politikas ar mērķi attīstīt ražošanas sektoru valsts neattīstīsies,» saka RSU pasniedzējs Jānis Bērziņš.
Viņš domā, ka valstij būtu jāsamazina darbaspēka nodokļi, jāmaina valsts iepirkumu procedūras, dodot priekšrocības ne tikai Latvijas uzņēmumu pakalpojumiem, bet arī Latvijas ražojumiem. Turklāt «ir nepieciešams veicināt sadarbību starp uzņēmumiem un universitātēm, lai preču inovācijas process notiktu, izmantojot universitāšu infrastruktūru un personālu».
Par valsts konkurētspēju ir jārunā daudz plašākā kontekstā, saka EM valsts sekretāra vietnieks Andris Liepiņš. Papildus finanšu un ekonomikas rādītājiem arī tādi faktori kā spēcīga tiesu vara, stabila politiskā pārvaldība, veselības aprūpes kvalitāte ir ar lielu «svaru» kopējā valsts konkurētspējā. Septembrī EM plāno prezentēt pētījumu par Latvijas konkurētspēju.
Pie pasākumiem, kuri varētu nest rezultātu īsākā laikā (piemēram, salīdzinot ar reformām izglītībā), A. Liepiņš min nodarbināto apmācību programmu, kurā iesaistīti ap 15 tūkstošiem darbinieku no Latvijas ekonomikai prioritārajām nozarēm. Mācību ietvaros tiek sniegtas gan tehniskas, gan vadības zināšanas, arī ražošanas vadība, kas Latvijā šobrīd būtu īpaši jāpilnveido. Papildus tam ar mērķi veicināt ražošanu top Valsts attīstības banka, nākamgad iecerēts atbalstīt uzņēmumus IT sistēmu pilnveidošanā, EM norāda arī uz vairākiem jau esošiem atbalsta mehānismiem, ko realizē LIAA, Hipotēku banka, Latvijas Garantiju aģentūra.
Precīzie «piesūcekņi»
«Tas, ko mēs gribam panākt, ir uz ārējo pieprasījumu orientēta tautsaimniecības struktūra,» saka A. Liepiņš. Domājot par šādu struktūras maiņu, Latvija nevar orientēties uz darba vai resursu ietilpīgām nozarēm, kurās nevarēsim būt konkurētspējīgi. Atliek meklēt savas iespējas šaurākās un specifiskākās apakšnozarēs, virzoties uz tādu ražošanas modeli, kur Latvijā top produkti ar iespējami augstu pievienoto vērtību.
Kā veiksmīgu piemēru šādam modelim A. Liepiņš nosauc farmācijas kompāniju Grindeks. Savukārt kā galvenie šāda ražošanas modeļa balsti ir izglītība un pašu uzņēmēju «motivācija orientēties uz jauniem produktiem un inovācijām». Līdzīgās domās ir arī Ģ. Rungainis, norādot, ka Latvijas ražotājiem uzmanīgi jāseko līdzi pārmaiņām pieprasījumā un jākļūst par «piesūcekņiem lielajām nozarēm».
Galvenie ražošanas sektora «vilcēji», Latvijai pārvarot krīzi, ir bijuši kokapstrāde, pārtikas rūpniecība un metālapstrāde, norāda Gunta Piņķe, EM Tautsaimniecības struktūrpolitikas departamenta direktora vietniece. Runājot par ražotāju izredzēm tuvākajā nākotnē, G. Piņķe atzīst, ka izšķirošs faktors būs pieprasījuma līmenis ārējos tirgos, ko savukārt nosaka norises pasaules ekonomikā. B. Šavriņa uzteic Latvijas uzņēmumus, kas spējuši pārorientēties no iekšzemes uz ārējo pieprasījumu, atdzīvina ražošanas sektoru valstī un dažādo tautsaimniecības struktūru. «Ja atkārtojas ekonomiskā krīze, ir cerība, ka tā neskar uzreiz visus.»
Iegulda maz
Lai arī ražošanas sektoram izšķiroši būtisks faktors -investīcijas - atkal piedzīvo nelielu pieaugumu (+11,7% šā gada trijos mēnešos), kopš 2008. gada investīciju apjomi apstrādes rūpniecībā ir samazinājušies par 70%.
Kopējais Latvijā ieguldīto investīciju līmenis 2010. gada beigās veidoja vien 18% no IKP (2007. gadā - 33,7% no IKP). A. Liepiņš norāda, ka šobrīd būtu ļoti vajadzīgi papildspēki Latvijas pārstāvniecībās ārvalstīs, kas nodarbotos ar investīciju piesaisti, kas ir grūti realizējams esošajos valsts budžeta apstākļos.