Par to, ka veselības nozarē ir samilzušas problēmas, kuras nevar atrisināt vienā mēnesī un, baidos, pat ne gada laikā, domāju, nevienam nav šaubu. Šīs nozares nākotni nerotā rožainas ilūzijas. Taču tieši patlaban būtu ārkārtīgi svarīgi vienoties par to attīstības un reformu modeli, kurā tiks ieguldīti spēki un līdzekļi. Kādēļ tieši patlaban?
Pirmkārt, šķiet, nevienam - ne valdošajām politiskajām partijām, ne Starptautiskajam Valūtas fondam - vairs nav šaubu, ka nozarei atņemtie 45 miljoni latu tomēr tai ir nepieciešami, lai nodrošinātu kaut tikai neatliekamās palīdzības pacientu ārstēšanu.
Otrkārt, mediķu sniegtie dati par sabiedrības veselības pasliktināšanos ir šokējošāki nekā jebkad agrāk. Pēdējā gada laikā pirmās grupas invalīdu skaits palielinājies par 50%. Cilvēki mediķiem atklāti paziņo, ka gaidīs, kamēr viņu veselības stāvoklis pasliktināsies tiktāl, lai viņus uzņemtu ātrā palīdzība, jo savlaicīgai ārstēšanai personisko līdzekļu vienkārši nav. Plānveida ķirurģiskā ārstēšana faktiski vairs nenotiek.
Veidojot šā gada veselības nozares budžetu, tika pieļautas vairākas kļūdas, piemēram, tika paredzēts nepamatoti zems steidzami stacionējamo pacientu skaits - 190 tūkstošu. Visiem veselības aprūpē strādājošajiem jau gada pirmajos mēnešos bija skaidrs, ka šis skaitlis tiks sasniegts ap Jāņiem.
«Iztrūkumu» vēl vairāk veicinājuši šādi apstākļi: tas, ka pieaug to pacientu skaits, kuri naudas trūkuma dēļ apzināti novilcina ārstēšanos, paļaujoties tikai uz neatliekamās jeb valsts finansētās palīdzības saņemšanu. Papildinājumam vēl tas, ka uz valsts budžeta pleciem tagad gulstas arī to pacientu aprūpe, kuri iepriekš savus veselības aprūpes izdevumus sedza, izmantojot apdrošināšanas polises. To apjoms jau pagājušajā gadā samazinājās teju par 30%, un šogad šī tendence tikai pieņemsies spēkā.
Tagad tiek meklēti risinājumi, kā nozarei atgūt iztrūkumu. Turklāt jāņem vērā, ka patlaban, runājot par 45 miljoniem latu, tiek domāts par «iztikas minimumu» neatliekamās palīdzības pacientu ārstēšanai.
Šo tik daudz apspriesto miljonu kontekstā nemaz nav runāts par to, ka vajadzētu veicināt plānveida ārstēšanu vai izstrādāt sistēmu, lai cilvēks ar asinsvadu problēmām kājā negaidītu gangrēnas pēdējo stadiju, kad drīkst izsaukt ātros, lai slimnīcā par valsts naudu kāju amputētu.
Līdzšinējā sistēma, kurā cilvēki ķirurģisku manipulāciju veikšanai uz vairākām nedēļām tiek ievietoti slimnīcā, ir novecojusi. Mūsdienu tehnoloģijas ļauj ar endoskopiju un lokālo anestēziju īsā laikā paveikt pat sarežģītas operācijas un pacientam jau tajā pašā vai nākamajā dienā atgriezties mājās. Šādu manipulāciju veikšanai nav nepieciešamas lielās slimnīcas ar simtiem valsts finansētu gultasvietu. To var veikt dienas stacionāros, kas ilgtermiņā valstij izmaksā mazāk gan no gultasvietu uzturēšanas viedokļa, gan no sociālā budžeta skatpunkta.
Šādai sistēmai labs piemērs meklējams Filadelfijā ASV. Tur 80% palīdzības tiek sniegts dienas stacionāros un tajā pašā dienā pēc operācijas mājās dodas 97% pacientu. Atlikušie 20% ir tie slimnieki, kuriem nepieciešamas sarežģītākas operācijas.
Protams, bez lielajām slimnīcām Latvijā iztikt nevarēs. Tajās koncentrējas augsts tehnoloģiskais un zinātniskais potenciāls, un ir svarīgi, lai šo speciālistu sniegtie pakalpojumi būtu pieejami pacientiem. Latvijā, kur pacienti ir slimāki nekā vidēji Eiropā, slimnīcām jābūt gatavām veikt vissarežģītākās manipulācijas.
Galveno uzvaru liekot uz dienas stacionāriem, valsts varētu ietaupīt vismaz pusi summas, kas patlaban tiek maksāta par vienu gultasvietu lielajās slimnīcās.
Mēs varam mācīties ne tikai no ASV, bet arī no Izraēlas medicīnas valsts sistēmas. Pašos pamatos tā paredz valsts noteiktu references slieksni, proti, zināmu veselības aprūpes līmeni, kas tiek garantēts ikvienam nodokļu maksātājam. Uz sociāli mazāk aizsargātajām grupām attiecas nedaudz citi noteikumi, bet papildus valsts garantētajam references līmenim katram ir tiesības izvēlēties un līdzīgi kā apdrošināšanā piemaksāt par ārstēšanās iespējām prestižākā klīnikā vai pie atzītākiem speciālistiem.
Šīs sistēmas elementi varētu veiksmīgi strādāt arī Latvijā. Līdzīgi pozitīvie piemēri meklējami Igaunijā, kur laika pārbaudi izturējusi sistēma «nauda seko pacientam». Tur par valsts piešķirto kvotu sadali ar savu izvēli par labu vienai vai otrai iestādei nobalso pacients, nevis kāds ministrijas ierēdnis.
Šie ir daži uzskatāmi piemēri, no tiem Latvijas ierēdņi var mācīties, detalizētāk pētīt un plānot to ieviešanu. Svarīgākais gan būtu vispār par to domāt, izmantojot brīdi, kad SVF ir apjautis mūsu veselības nozares problemātiku. Turklāt valdībai ļoti nopietni jāņem vērā, ka vēl ilgstošāka sabiedrības veselības pakļaušana pašreizējiem apstākļiem sāpīgi atspēlēsies jau tuvāko gadu laikā.