Kraukšķīgi gurķi
Rembatē esam dikti gaidīti viesi. Virtuvē kūkām bagātīgi klāts galds. Turpat arī sakonservētas gardumu burciņas, uz kurām glīti ar roku rakstīti nosaukumi. Viss vienā eksemplārā, lai mums nodemonstrētu. Pārējais - sīrupi, kompoti, ievārījumi, kabači vairumā pagrabā. Saimniece gan nosaka, ka esam nākuši par agru, sezona vēl tikai sākas. Nu īstais gurķu laiks. Lilita stāsta, ka viņai pēc garšas nekad neviena marinēta gurķu burka nav līdzinājusies citai, jo katrā atšķirīgas garšvielas - upenes, baziliks, estragons, samteņu un citas lapas. «Parasti lieku sešas burkas ar baziliku, sešas ar estragonu un sešas ar ko citu. Daru tā - salieku gurķus burkā, cukuru, sāli, etiķa esenci, aukstu akas ūdeni un karsēju. Tiklīdz pirmais gurķis burkas apakšā maina krāsu, tās vākoju ciet. Paga, es jums atnesīšu nogaršot!» un namamāte aši pazūd istabā, no kuras drīz vien ir klāt ar kraukšķīgiem, maigā marinādē pastāvējušiem gurķīšiem. «Pēc tam burkas tinu segās tā, ka otrā dienā tās vēl karstas.» Tā varot ietaupīt malku uz karsēšanas rēķina. Lilita parasti darbojas nevis dzīvoklī, kur kafijojam, bet izbūvētā vasaras virtuvē ciemata kūtiņu rajonā.
Ar spirtiņu
«Ar ko varat mūs pārsteigt?» jautāju. Lilita uzliek galdā burciņu ar arbūzu miziņu ievārījumu. «Arbūzu miziņu ievārījums!» patiesi iesaucos. Saimniece smaida, ka izdevies mani satriekt. Viņa stāsta - tādu mantu pirmo reizi smeķējusi, kad tehnikumā par šuvēju mācījusies. To atvedusi draudzene no Uzbekistānas. «Toreiz tas šķita tāds gardums! Ilgi štukoju, kā tādu var izvārīt, līdz atradu recepti. Ziežams uz maizes nav, bet vakarā pie tējas var ēst pilnām mutēm. Varu vēl pārsteigt!» viņa viltīgi saka un pasniedz man šķīvīti ar mellu zapti. «Nu, paņem! Kas tas ir?» «Garšo pēc šokolādes,» saku. «Tās ir zilās plūmes ar kakao, sviestu un cukuru. Šādu džemu lieku pīrāgos - par to i mājinieki, i ciemiņi ir sajūsmā.» Vai tāda manta stāv visu ziemu? - neticīgi jautāju. «Stāv un nepelē! Es jau dikti gudra ar spirtu ņemties,» viņa sirsnīgi nosmej par sevi un stāsta: «Kad ievārījums gatavs un saliets burkā, pirms vākot ciet, tajā ieleju nedaudz spirta. Aizdedzinu. Kad parādās liesma, hop - vāku ciet, un nekas nepelē!» «Un tagad pamēģini šo!» viņa uz manu pusi pabīda ievārījumu dzeltenā krāsā. Sajūtu krēmīgas cidonijas. «Tas ir ābolu, cidoniju un ķirbju biezenis,» nosaka namamāte. Lilitas dēla Ramona iecienītais. Tomēr saimnieces firmas zīme esot tomāti želejā. «Kaimiņš mani gatavs vest pat uz Munameģi, ja vien piesolīti tomāti želejā,» smej mājasmāte. Ģimenē ejošas ir arī pašu gatavotas harčo zupas, rasoļņiki un soļanka. Vīrs ēdot visu. Lilitas burciņu slava izdaudzināta, ne velti viņai draudzenes dažkārt pirms svētkiem piesakot - nevajag dāvanas, atnes kādu tīkliņu ar garšīgajām burciņām, tā vislabākā dāvana!
Nātru virca
«Konservēšana ir mana sirdslieta,» ciemošanās laikā vairākkārt saka Lilitas kundze, kas ikdienā ir Rembates pamatskolas internāta naktsauklīte, un ļauj man pašķirstīt savas recepšu grāmatas. Tās viņa krāj, lasa un vāc vienkopus ziemā, tad gaida sezonu, kad varēs «ierakties burkās». «Tā es aizmirstu par problēmām,» viņa stāsta. Viss esot sācies, kad piedzimis dēls. Toreiz vajadzēja domāt par to, kā iztikt, jo puiku Lilita audzinājusi viena. Tā ir kauna lieta - dzīvot laukos un ziemai neko nesagatavot, uzskata namamāte. Tādēļ viņai ir neliels dārziņš un siltumnīca. Tupeņus burku pavēlniece, kā man gribas viņu saukt lielās meistarības dēļ, gan pērk veikalā, jo esot liela noņemšanās ar Kolorado vabolēm. Ķīmiju kaitēkļiem un zemes auglībai Lilita nelieto. Zemi baro ar nātru vircu. «Sakapātas nātres sametu mucā, pārleju ar ūdeni un raudzēju nedēļu. Smirdoņa pamatīga, bet stādītais pēc tam aug griezdamies. Mantu šķaidu - litru uz spaini ūdens.» Šogad dabīgā veidā centusies tikt galā ar kāpostu tārpiem. Viena kundze saimnieci samācījusi: uz mietiņiem saliec jēlu olu čaumalas, tad tauriņi lidos uz čaumalām un kāpostus liks mierā. «Cilvēks nopietns, paklausīju. Pēc divām dienām aizeju uz dārzu, bet čaumalu nav. Uzlieku vēlreiz. Čaumalas atkal pazudušas, bet balteņi palikuši un visus kāpostus saķēzījuši,» par savu vientiesību smejot, sūkstās namamāte. «Lai vai kā izaug, ka tik dabīgi,» nosaka Lilita.
Saimniece saka - ir prieks dzīvot. 2005. gadā viņa Tam Kungam gandrīz acīs ieskatījās, gadījās nopietni saslimt. «Vienmēr pasaku paldies Dieviņam, ka pie laba saprāta esmu. Šinī saulē vēl daudz kas jāpadara, pirms aizeju uz aizsauli. Lai nedomātu par nedienām, vajag nodarbošanos, man palīdz konservēšana, tad ir labi visiem,» viņa spriež. Negaidot mājasmāte mani pārsteidz vēlreiz, sakot: «Ja nav pretenziju, varu iedot pagaršot pašgatavotu liķieri no ķiršu lapām. To es savai 43. dzimšanas dienai gatavoju.» Labs! Lai viņai veselība, priekā!