Pašlaik Rīgā vien ir ap septiņiem tūkstošiem renovējamu padomju laika ēku, kuru atjaunošana dotu ne tikai jaunus pasūtījumus būvfirmām, bet arī samazinātu iedzīvotāju ikmēneša komunālos maksājumus un pagarinātu māju mūžu. Tā būtu valstiska ilgtermiņa pieeja šā sektora sakārtošanā un attīstībā, kā tik ļoti pietrūkst.
Patlaban galvenā problēma, kas jārisina atbildīgajām valsts institūcijām, tai skaitā Būvniecības, enerģētikas un mājokļu valsts aģentūrai, ir procedūru vienkāršošana. Piemēram, izstrādājot tipveida risinājumus sērijveida ēkām, krietni tiktu atvieglota plānošanas un arhitektūras uzdevumu noformēšana, kas patlaban aizņem vismaz mēnesi. Ņemot vērā, ka renovējamo ēku tipi ir samērā maz, padomju sērijveida māju galveno parametru standartizācija būvuzņēmumiem būtu liels ieguvums. Patlaban visu dokumentu sagatavošana un izskatīšana aizņem aptuveni pusgadu, kura laikā būtu jau veikti vērā ņemami ēkas renovācijas darbi, tādējādi birokrātijas samazināšana sniegtu uzņēmējiem iespēju ātrāk sākt pasūtījumu izpildi, paātrinot naudas plūsmu un ekonomējot laiku.
Otrkārt, sekmīgu daudzdzīvokļu māju energoefektivitātes politikas īstenošanu kavē iedzīvotāju ierobežotās zināšanas par renovācijas projektu, kas cilvēkus dara piesardzīgus pret aizņēmumiem māju siltināšanai. Pašvaldībām būtu aktīvāk jāinformē iedzīvotāji par ēku renovācijas iespējām, savukārt projektu kuratoriem jāskaidro, tieši kas renovācijas procesā tiks veikts, kādas būs izmaksas un pats svarīgākais - cik lielā apmērā un kad ieguldījumi atmaksāsies. Svarīgi būtu arī veicināt pašvaldību dzīvojamo māju pārvaldīšanas tiesību nodošanu dzīvokļu īpašnieku sabiedrībām, kas varētu ātrāk un efektīvāk organizēt ēku renovācijas darbus.
Pašreizējos ekonomiskajos apstākļos ēku renovācijas programmas, piesaistot arī ES fondu līdzekļus, nodrošinātu darbu gan būvfirmām, gan energokompānijām. Turklāt šiem projektiem būtu liela pievienotā vērtība - samazinot ēku siltuma zudumus un enerģijas patēriņu apgaismojuma sistēmās, paredzot iespēju kontrolēt mājokļos temperatūru, atjaunojot inženierkomunikāciju sistēmas, kā arī uzlabojot māju izskatu.
Jāņem vērā arī fakts, ka jauno projektu tirgus izaugsme patlaban ir apstājusies un, neskatoties uz straujo nekustamo īpašumu vērtības kritumu, dzīvokļu cenas jaunbūvēs diez vai noslīdēs stipri zem 1000 eiro/m2. Tātad liela daļa cilvēku pat pie pazeminātām cenām jaunajos projektos mājokļus iegādāties nespēs. Tas nozīmē, ka šie cilvēki būs spiesti dzīvot esošajos sērijveida namu dzīvokļos vai arī pārcelties uz citiem padomju laikā celtiem mājokļiem. Turklāt aizvien vairāk cilvēki dod priekšroku nelieliem dzīvokļiem, izvēloties dzīvokļus nevis pēc to kopējās platības, bet gan pēc istabu skaita. Šeit aktuāli kļūst potenciāli renovētie sērijveida daudzdzīvokļu nami, kuros dzīvokļi arī pēc mājas atjaunošanas būs daudz lētāki nekā jaunajos projektos.
Tuvākajā laikā paredzams, ka jauno projektu tirgū piedāvājumu kļūs mazāk, jo jaunu gandrīz vairs nekur nebūvē, bet noteikta daļa esošo projektu, kurus sāk pārņemt bankas, varētu pat uz nenoteiktu laiku tikt iesaldēti. Šis attīstības scenārijs norāda, ka būvfirmas, kas pārsvarā bija specializējušās jauno projektu celtniecībā, tagad paliek bez darba. Taču labā ziņa, ka valsts un pašvaldību rokās ir vismaz viens svarīgs instruments, lai būvniecības nozari stimulētu - ēku renovācijas programmas sekmīga īstenošana. Tas būtu labs atspēriena punkts daudziem nozarē strādājošajiem un patlaban nestrādājošajiem.