Ņemot vērā, ka politisko konkurentu diskusijas (jo īpaši priekšvēlēšanu laikā) vispār ir pārbagātas ar demagoģiju, aizskārumiem utt., droši vien neviena no tām nav patīkama iesaistītajām pusēm, ja vien tās patiešām ir konkurenti. Politiskajās diskusijās itin bieži gadās, ka dalībnieki viens otru no sirds uzskata par meļiem, zagļiem, stulbeņiem un vispār ļautiņiem, bez kuriem pasaule elpotu vieglāk. Tā ir ne tikai Latvijā.
Līdz ar to Zatlera atteikšanās runāt ar t. s. oligarhiem ir kļūdaina - vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, eksprezidentam ir tiesības minētos cilvēkus vērtēt, kā vien viņam gribas, tomēr viņam nevajadzētu aizmirst, ka ikvienu no tiem atbalsta zināms, pat itin liels skaits Latvijas cilvēku. Var jau, protams, nopūsties un teikt, ka šie tūkstoši ir apmuļķotie vai oligarhu līdzjutēji, tomēr tas nemaina lietas būtību - atsakoties runāt ar šo sabiedrības grupu līderiem, Zatlers kā sēnalas uzlūko arī daļu ierindas vēlētāju. Var darīt arī tā, ja tevi neinteresē šie cilvēki, tikai tad nevajadzētu pretendēt uz nācijas tēva un vienotāja lomu.
Otrkārt, kurš teica, ka diskusijām ar Lembergu un Šleseru ir neizbēgams rezultāts. Tiesa, abi ir smagi sarunu biedri, tomēr abu runātīgums, uzstājīgums u. c. vienlaikus ir viņu vājā vieta. Proti, ja nemēģina abus šajā ziņā pārspēt, toties apbruņojas ar precīzu ironiju, tad a) runas plūdos parādās t. s. argumentu vienveidības, b) uzvarēt pieradušie vāji panes izzobošanu un zaudē savaldību.