Likumdošanā ierakstīts skaists ideāls: «Sabiedriskie elektroniskie plašsaziņas līdzekļi ir redakcionāli neatkarīgi, finansiāli patstāvīgi un darbojas sabiedrības interesēs.» Neapšaubāms šajā teikumā ir tikai pats fakts, ka mums šādi «līdzekļi», piemēram, Latvijas Televīzija (LTV) un Radio, ir. Par visu pārējo domas dalās.
Problēmas sākas jau ar to, ka tiek dažādi uztverts, kas ir Latvijas sabiedrība. It kā jau ikviens atzīs, ka tajā vajadzētu būt ietvertiem visiem, taču bieži vien domās par sevi kā daļu no kādas šaurākas vai plašākas grupas. Piemēram, latvieši vai krievi, vēlētāji vai politiķi, darba ņēmēji vai darba devēji utt. Diemžēl realitātē vismazākā ietekme uz sabiedriskajos medijos notiekošo ir tieši sabiedrībai plašākā nozīmē - vienkāršajam skatītājam.
Jo sabiedrisko mediju vadību ieceļ Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP), ko savukārt apstiprina Saeima. Un te nu nesavtīgajiem tautas kalpiem var rasties kārdinājums, lai «sabiedrības intereses» reducētos uz parlamentāriešu vairākuma vajadzībām, par ko būtu jārūpējas paklausīgai padomei, kura turētu īsā pavadā, piemēram, LTV ģenerāldirektoru.
Diez vai realitātē viss ir tik vienkārši, taču bažas rada LTV vadītāja Edgara Kota izteiktā (BNS) kritika par ikdienā vai ik nedēļu politiķu un ierēdņu kļūdas, nolaidību un nekompetenci atklājošiem raidījumiem un tai pat laikā slavas dziesmas NEPLP vadītājam Ābramam Kleckinam. Vai tautas kalpiem būtu apnikusi regulāra atskaitīšanās par (ne)padarīto? Ja Kota kungs bez skaidra likumiska pamata publiski izsaka personisko subjektīvo nepatiku par dažu raidījumu kvalitāti, tas neraisa uzticību ne no to veidotāju, ne skatītāju puses, kaut arī nevar noliegt, ka steiga atstāj negatīvu ietekmi arī uz žurnālistu darba rezultātu. Taču politiķu darbs nekļūs labāks, ja par to nerunās, tāpat kā neatradīsies konsolidācijai trūkstošie miljoni, ja tos nepieminēs.
Sabiedrībai ļoti svarīgi saņemt objektīvu un savlaicīgu informāciju, ko sniedz neatkarīgi žurnālisti. To neizšķirs tas, vai televīziju un radio apvienos un vēl uzcels jaunu ēku. Visu nenoteiks arī tas, vai sabiedriskie mediji pilnu finansējumu saņems no valsts budžeta vai daļu arī no reklāmām. Un cerams, ka Sabiedriskā konsultatīvā padome nav NEPLP apstiprināta tikai diskusijas ilūzijas radīšanai, jo tās lēmumiem ir ieteikuma raksturs, bet tā reāli gādās par skatītāju vajadzību ievērošanu. Proti, sabiedrības interesēs ir tāds LTV un Radio modelis, kur redakcionālās neatkarības un finansiālās patstāvības dēļ labākie žurnālisti ne tikai būtu laipni gaidīti, bet arī stāvētu rindā. Ja NEPLP interesē to panākt, mediju ekspertu ieteikumi ir pieejami.