Latvija ir pirmajā vietā Eiropas Savienībā, kur bērni ģimenē dzīvo kopā tikai ar vienu no vecākiem - liecina Eirostat pētījums. Tāda situācija ir 23,3% ģimeņu, un Dienas aptaujātie speciālisti atzīst, ka tas ir satraucošs rādītājs. «Viens vecāks bērnam nekad nevar dot to, ko abi. Un vienalga, vai kāds no vecākiem devies uz ārzemēm vai ir tepat rokas stiepiena attālumā,» saka psiholoģe Ieva Gaile. Arī Labklājības ministrijas speciālisti piekrīt, ka tas ir satraucošs, bet ne pārsteidzošs rādītājs, ņemot vērā samērā augsto šķirto laulību īpatsvaru. Un norāda - tieši nepilnas ģimenes biežāk pakļautas sociālām un materiālām problēmām.
Bērni par to nerunā
Daniils dzīvo kopā ar tēvu, un Mihails, jautāts vai laistu dēlu pie mātes uz citu zemi, ja viņa būtu ar mieru zēnu paņemt, atklāj, ka tagad vairs tam nepiekristu. Arī Daņiks, atskrējis no skolas un klusām apsēdies uz gultas malas blakus tēvam, purina galvu, liekot saprast, ka nu vairs pats nemaz negribētu braukt projām. Esot jau labi. Tomēr tēvs atklāj, ka zēns ļoti ilgojas pēc mātes. Klusām aiz sevis aizverot istabas durvis vakaros raud spilvenā, sūta īsziņas, bet, vai saņem atbildes, Mihails nezinot. «Puikam vajag siltumu un mīļumu. Viņš bieži mani apkampj, samīļo,» stāsta 49 gadus vecais vīrietis. Vienu brīdi, kad atkal sarunas aizvijas pie Daņika mammas, viņš saka: «Vienalga, kāda mamma, ka tikai mīlētu mani un rūpētos par mums.» Mihails vēlāk paskaidro, ka dēls atklājis - viņam nebūtu iebildumu, ja tēvs apprecētos vēlreiz un puikam būtu māte. Lai arī ne īstā. Tāpat dēls mēdzot fantazēt par to, kāda ģimene būs viņam, kad izaugs liels.
Skolā par to, ka sieva vīru un dēlu atstājusi, nezinot. Zēns vairoties par to runāt, jo baidās, ka varētu šī iemesla dēļ tikt apcelts. Kā vairāk nekā gadu izdevies to noslēpt? Mihails ik pa laikam pierunājot sievu pazvanīt klases audzinātājai un painteresēties par dēla skolas gaitām. Mihails ievērojis, ka pēc bēdīgajiem notikumiem zēns kļuvis kluss, ierāvies sevī. Bieži mājās sēžot galvu rokām apķēris un domājot. Skolā pasliktinājušās sekmes. Daņikam ļoti patīk zīmēt. Bet agrāk viņa mīļākās krāsas bijušas dzeltena, sarkana, bijušas zilas debesis un zaļi koki, dabas skati, cilvēki, ģimene, tagad krāsas kļuvušas drūmas un tajos dominē tikpat drūmi tēli no filmām un multenēm.
Ieva Gaile piekrīt, ka bērni nelabprāt stāsta par šīm problēmām, jo, iespējams, uzskata, ka tā dēļ ir kaut kādā veidā sliktāki par citiem. Tomēr ir svarīgi par šīm lietām runāt un, jo vairāk sabiedrībā par to runās, varbūt arī bērni atklātāk sāks stāstīt par to, kas viņus nomāc, nebaidīsies meklēt palīdzību problēmsituācijās. Ir pieejami sociālie pedagogi, psihologi, centri, kur rast atbalstu grūtā brīdī, lai tukšums, ko bērnā radījusi pamestības sajūta, kad kāds no vecākiem aizgājis, netiktu aizpildīta ar kādu aizstājēju, piemēram, aizraušanos ar datorspēlēm, alkoholu, draugu tusiņiem.
Naudas un laika trūkums
Diez cik spīdoši ģimenei neklājas arī materiālajā ziņā. Savlaik dibinātā firma nedarbojas, Mihails strādā algotu darbu, bet, kā pats apgalvo, saņemot tikai aptuveni 100 latu mēnesī. Ar to abiem jāiztiek un vēl jāmaksā kredīts, jo pirms sievas aizbraukšanas ne tikai pārdevuši mašīnu, bet arī aizņēmušies naudu, ieķīlājot dzīvokli. Naudu gādājuši ar domu, lai būtu par ko iekārtoties svešajā zemē. Kad sieva aizbraukusi, šad tad kaut ko dēla uzturēšanai sūtījusi, bet augošam skolas bērnam vajadzību ir daudz. Nelikvidētās firmas dēļ arī sociālos pabalstus nevar saņemt, lai gan ienākumu no tās nav ne santīma. Apskatot Mihaila un Daņika mājokli, var manīt, ka te tiešām piedzīvoti labāki laiki. Mihails baidās, ka aizdevēji, ja kredītu nevarēs atmaksāt, dzīvokli var atņemt. Viņš piebilst, ka lielu iespēju gan neesot, jo viņam esot tikai sešu klašu izglītība un viņš esot krievs.
Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem tieši mājsaimniecības, kurās tikai viens pieaugušais rūpējas par nepilngadīgiem bērniem, visvairāk pakļautas nabadzības riskam. Tās ir arī augsts sociālās atstumtības risks, nereti grūtības bērniem nodrošināt pienācīgu uzturu, izglītību, veselību, kultūras pasākumu pieejamību. Tāpat arī ienākumu līmenis var būt ievērojami zemāks. Šī iemesla dēļ daudzas šādas ģimenes nonāk sociālo dienestu redzeslokā.
Mammām rūpes iedzimtas
Speciālisti norāda, ka no bērna attīstības viedokļa optimālākais modelis ir abu vecāku līdzdalība bērna audzināšanā, kaut vai tā iemesla dēļ, lai samērīgi sadalītu vecāku pienākumus un visa slodze negultos tikai uz vienu vecāku. Tomēr tikpat labvēlīgu vidi bērna audzināšanai iespējams izveidot arī ģimenēs, kur, piemēram, bērnu audzina viens vecāks vai audzināšanā piedalās vecvecāki. Psiholoģe Ieva Gaile piebilst - ja bērns paliek kopā ar māti, šī situācija varbūt ir labāka, jo sievietēm rūpes par bērniem un audzināšanas prasmes, var teikt, ir iedzimtas. Vīrieši, palikuši vieni ar bērniem, apjūk, jo viņos šīs audzināšanas prasmes nav tik izteiktas, un bieži atbalsts vajadzīgs gan bērniem, gan pašam tēvam.