Pieci autori gājuši ierasto interpretācijas un apspēlēšanas ceļu, rādot, kā ar mākslas mediju, instrumentu un stratēģiju palīdzību var vēlreiz paraudzīties uz pagātni vai atbilstoši izstādes nosaukumam - pārskatīt bērnības atmiņas.
Izstādi gribas apsveikt kaut tikai tāpēc, ka fotomuzejs pēc ilgāka laika saņēmies uzticēties kuratoram kā māksliniekam, kas taču ir sena laba prakse. Anda Boluža iecerējusi sev svarīgu tēmu parādīt ar darbiem, kuru autoru daiļradi pazīst un augstu vērtē. Tie ir divi ārzemēs mācījušies latvieši Ilze Vanaga un Lauris Nagliņš, Anna Bloka no Krievijas, Irina Ruzina no Ukrainas un Vilma Hurskainena no Somijas.
Ilzes Vanagas (1979) darba nosaukumu neesot paredzēts tulkot. Lielu krāsainu un mazu melnbaltu fotogrāfiju sērijā Childhood is like a loaded gun (Bērnība ir kā pielādēts ierocis) fotografēta mākslinieces brāļa meita vecumā, kad bērni vēl īsti nav pusaudži, bet mazie bērni arī vairs ne. Tas esot tieši tas vecums, kas īpaši nozīmīgs pašai autorei. Šis darbs esot mēģinājums nonākt noslēpumainajā sapņu zemē, kad ierakāmies smiltīs nevis lai iztaisītos, bet tāpēc, ka tas sagādā prieku un nav arī slinkums. Tāpat nekam mūsu ķermenī vēl nav pievienotās jeb seksuālās vērtības, tā vēl tikko rodas un droši vien uztrauc Lolitas sindroma rosinātus skatienus.
Vilmas Hurskainenas (1979) sērijas No name (Nav nosaukuma, 2008) varone ir pati māksliniece, kas, pieaugusi sieviete būdama, iespēlējas zīmīgās atmiņu situācijās. Dažas no tām arī diezgan sīki aprakstītas. Piemēram, par saģērbto kaķi, par pirmajām atmiņām ar baisi dzelteniem briesmoņa zobiem, par monētu burku… Rezultāts nav nekāds smags un traģisks, uztvēru attēlus kā vieglu, priecīgu un bezcerīgu klauvējienu pie durvīm, kas ir ciet un cauri. Nekādas zelta atslēdziņas nav. Ir māksliniece, kas cieši koncentrējas uz sevi.
Likās, ka bildē, kur redzama jauna kaila sieviete, kas, iebridusi ūdenī, sniedzas pēc pīlēm, visskaidrāk jaušams, ka robeža nav pārkāpjama un pieauguša cilvēka acu optika nekādi vairs nespēj redzēt kā bērnībā. Annas Blokas (1982) melnbaltā, īpaši kopētā sērija Šūpoles (2008-2009) iecerēta kā nejauko, bailīgo un vientulīgo bērnības atmiņu pārskatīšana. Skats no slidkalniņa augšas, kustīgas šūpoles, bērns pie loga, cirka priekšnesumi, hēlija haizivs debesīs… Viss grimst neskaidrā graudainā tumsā, apzināti nejaušas un amatieriskas, ainas tiešām ievelk draudīgās un bēdīgās sajūtās.
Laura Nagliņa (1985) darbs DAD (2009), kur viņš fotografējis savu tēvu pie viņa darbnīcas, rāda, ka autors godīgi apguvis komercfotogrāfiju, ko studējis Lielbritānijā, bet bez kuratores teksta es nenojaustu, ka «tēva ļaušanās dēla norādēm un dēla vēlēšanās pievērsties tēva portretēšanai līdzinās neērtas sarunas sākšanai tukšu telpu klusumā». Arī saziņa ar Irinas Ruzinas (1979) jauko melnbalto sēriju Novērotais iebuksēja. Anotācija nāk talkā: kaut arī fotografējusi pārsvarā savu meitu un savas māsas meitu, autore nevis atspoguļo konkrēta bērna dzīvesstāstu vai individuālas rakstura iezīmes, bet «rāda bērnību kā citu pasauli, kurā netrūkst iracionālā, nezināmā un neizskaidrojamā».
Kopumā brīnišķīgā izstāde atstāja tehnoloģisku iespaidu, rādot, cik dažādas prasmes var lietot, lai radītu iespaidīgas fotosērijas. Nav jau ne kuratoru, ne mākslinieku pienākums piepildīt manas ilgas pēc vienkāršības. Tāpēc pēc tās raudzīšos kur citur. Kādā intervijā māksliniece Sarmīte Māliņa teica, ka bērnībā vissvarīgākais ir kaķis, kas gan cits!