Pēc Eiropas standartiem es esmu ļoti jauns politiķis. Politikā esmu aptuveni septiņus gadus, bet diemžēl šī ir jau piektā valdība.
Diemžēl?
Jā, jo tās valdības mums pārāk bieži ir mainījušās. Uz to termiņu, ko esmu politikā, - gadiem septiņiem - piecas valdības, domāju, ir mazliet tā kā par daudz.
Vai jums kā akadēmisko aprindu pārstāvim nederētu tāds nedaudz pacifistiskāks amats nekā aizsardzības ministrs? Iepriekšējā valdībā jūs šajā postenī nokļuvāt, es gribētu teikt, tāda politiskā negadījuma dēļ.
Es patiesībā jūtos ļoti labi. Es nezinu statistiku, bet man šķiet, ka Aizsardzības ministrijā ir proporcionāli visvairāk Vēstures un filozofijas fakultātes beidzēju. Laikam tomēr tā ir tā fakultāte, kas kaut kādā veidā «ieliek» pilsoņiem nedaudz vairāk patriotiskās domāšanas nekā varbūt Ekonomikas, Juridiskā vai kāda cita fakultāte. Tā kā tā ir mana pirmā izglītība, patiesībā es te sastopu diezgan daudz bijušo kolēģu. Tas ir viens. Otrs - Aizsardzības ministrija tomēr lielā mērā nodarbojas arī ar ārpolitiku un drošības politiku. Tādējādi man šeit ir iespēja padziļināti iepazīties ar vairākām lietām, ar kurām es Ārlietu ministrijā jau sāku darboties. Mana prioritāte bija palikt šajā ministrijā pēc ārkārtas vēlēšanām, jo man, atklāti sakot, riebjas tik bieži mainīt amatus. Es domāju, ka tas vienkārši nav pareizi. Tagad pat, kad ir jātiekas ar šeit pārstāvēto valstu vēstniekiem, - joks vai nē, bet varu viņiem pateikt, ka vismaz viens ministrs ir palicis tajā pašā vietā. Daži labi vēstnieki teica - ziniet, mēs ejam uz Ārlietu ministriju, un mūsu kadences laikā ir jau ceturtais ministrs.
Runājot par aizsardzību. Zinām valdības deklarācijā ierakstīto, bet kas jums kā Artim Pabrikam ir prioritātes šajā un tuvākajos trīs gados?
Laikam tas tomēr ir budžets. Ja nebūs budžeta, jebkuru citu prioritāti ir gandrīz neiespējami piepildīt. Ar entuziasmu un spīdumu acīs vien būs grūti pārliecināt savus karavīrus un arī sabiedrotos par kaut kādas politikas esamību. Skatoties uz 2012. gadu, uzdevums būtu ciest minimālus zaudējumus, ja vispār ciest.
Pie kāda procenta valsts aizsardzībai tas būtu ?
Nākamgad, domāju, esam spējīgi palikt nedaudz virs viena procenta [no valsts IKP], tomēr jāskatās kontekstā ar 2013.-2014. gadu. Finanšu perspektīvas, ko Finanšu ministrija ir piedāvājusi līdz šim, diemžēl mums nav pieņemamas. Tās liek mums noslīdēt līdz 0,8 procentiem 2014. gadā. Tas jau ir saistīts gan ar drošības sekām valstī, gan ar strukturālām sekām mūsu Nacionālajos bruņotajos spēkos, gan ar starptautiskās sadarbības mazināšanu. Man nupat bija tikšanās ar ASV vēstnieci, kas bija pirmā, kura atnāca pie manis, skaidri un gaiši pasakot, ka viņi savā kongresā ļoti rūpīgi seko līdzi mūsu budžeta debatēm. Viņu lēmums par ASV militāro atbalstu Latvijas bruņotajiem spēkiem būs atkarīgs no tā, vai mēs paši vēlēsimies šeit kaut ko darīt.
Runa, kā noprotu, ir vismaz par 1,6 procentiem no IKP?
Teiksim tā, viņi saprot, ka tuvākajā laikā mums būs grūti piecos septiņos gados panākt divus procentus. Bet es domāju, ka amerikāņiem un mūsu kaimiņiem Baltijā ir svarīgi, ka parādām tuvāko triju gadu perspektīvā to, ka liksim kaut ko klāt. Ir skaidrs, ka amerikāņu vēlētājiem vai kongresmeņiem ir grūti paskaidrot, kāpēc ASV ir jāsniedz militārā palīdzība Latvijā, ko sniedz katru gadu, ja mēs paši par savu drošību nerūpējamies.
Viena lieta ir formālie procentu punkti, tomēr Latvijas nodokļu maksātājiem būtu svarīgi, kas tā ir par kapacitāti, kuru mēs zaudējam vai iegūstam, ja budžetu nepalielina.
Ir civilā un militārā laika uzdevumi. Par militārā laika uzdevumiem cilvēkiem parasti šķiet - nu, kara jau pie mums nebūs. Tajā pašā laikā nesen dzirdēju vienu aptauju, kas apliecināja, ka cilvēkiem joprojām ir bailes no militārā konflikta. Tā ka tas nav tik viennozīmīgi. Par budžetu runājot, ja mēs to zaudējam, tas nozīmē, ka zaudējam, pirmkārt, jau virsniekus un profesionāļus. Armija nav uzņēmums, kurā krīzes apstākļos atlaiž darbiniekus, kas, teiksim, slauka iekārtas, bet labākos apstākļos aizeju pie bezdarbniekiem un viņus noalgoju. Armijā, lai kļūtu par pulkvedi, vajag 20 gadu izglītību. Ja mēs viņus zaudējam, nevaram pēc tam aiziet uz darba biržu un viņus paņemt. Tā ir 20 gadu investīcija, kas ir zaudēta uz mūžu. Ir arī materiālie zaudējumi, nespējot nodrošināt minimālo militāro kapacitāti. Tehnika nolietojas, munīcija tiek izšauta, mums nav ar ko to uzturēt. Tas nozīmē, ka riskējam nonākt tādā situācijā, līdzīgi kā PSRS pēdējos gados. Kaut kādi grausti tur stāvēs un būs uzskaitē, bet mēs tērēsim naudu to uzturēšanai, un jēgas nekādas. Treškārt, jau tagad esam uz sarkanās līnijas ar savu starptautisko iesaisti. Nerunājot par Afganistānu, ko visi zina. Te būtu NATO ātrās reaģēšanas spēki. 2009. gadā bija mūsu kārta, tad atteicāmies. Kolēģi saprata, jo bijām krīzē. Tagad mūsu nākamā kārta līdzdalībā ir 2013. gads. Ja neko nedarām, NATO nebūs nekādas ietekmes. Te var daudz un dikti runāt par civilajām krīzes lietām. Teiksim, ikdienā nodarbojamies gan ar nesprāgušas munīcijas likvidēšanu vai, vienkāršā valodā runājot, bļitkotāju glābšanu un citām lietām. Tas viss maksā naudu.
Roberts Ķīlis, piemēram, ir gatavs uz radikāliem soļiem, ja viņa izglītības reformas neizdosies. Vai jūs esat gatavs atkāpties no amata, ja neizdosies nosargāt budžetu?
Ķīļa kungam ir cita situācija. Grūta, bet cita. Savā gadījumā es nepieļauju iespēju, ka varētu neizdoties. Tās būtu pārāk smagas sekas visai valsts drošības sistēmai. Ja šo situāciju varētu atrisināt ar atkāpšanos, kas vienreiz jau ir noticis, - tomēr jāsaprot, ka atkāpšanās ir radikāls solis. Citreiz ir vienkāršāk atkāpties nekā novest to lietu līdz galam. No tāda viedokļa raugoties, jāsaka, ka mūs patlaban vēro. Ne tikai NBS, bet arī sabiedrotie Eiropā un ASV. Viņi gaida līdz Čikāgas samitam maijā, kāda būs Latvijas budžeta perspektīva. Ja spēsim dot pareizu signālu līdz maijam - un tas nenozīmē, ka nākamgad vai aiznākamgad uzreiz būs divi procenti. Mums jāpasaka, ka šeit būs izaugsme.
Kā izskatās šis procents, salīdzinot ar Baltijas valstīm?
Salīdzinot ar igauņiem, izskatāmies nožēlojami. Viņi 2012. gadā sasniegs pilnus divus procentus. Pagājušajā gadā pielika klāt 20 miljonus eiro. Tā ir nopietna summa nelielai valstij, kas gada laikā var atļauties ieguldīt šādu summu bruņotajos spēkos. Viņu budžets aptuvenajos skaitļos ir par 70 miljoniem lielāks nekā Latvijai. Lietuviešiem budžets procentuāli ir nedaudz mazāks nekā mums, tomēr ir divas citas atšķirības. Proti, absolūtie skaitļi ir lielāki, jo tā ir lielāka valsts, līdz ar to Lietuva spēj kompensēt starptautisko līdzdalību gan ātrās reaģēšanas spēkos, gan citās misijās. Kapacitāte tiek uzturēta augstākā līmenī, un arī līdzdalība ir intensīvāka nekā mums. Samazinātā budžeta dēļ nevaram piedalīties svarīgās misijās, tāpēc šobrīd esam vissliktākajā situācijā starp Baltijas valstīm.
Ir izstrādāta jaunā valsts aizsardzības koncepcija. Pēc likuma tā bija vajadzīga 10. Saeimas otrajā gadā, taču izdevās 11. Saeimas pirmajā gadā. Vai attaisnojas, ka ik pēc četriem gadiem izstrādā jaunu koncepciju?
Šī koncepcija ir nedaudz citāda nekā visas iepriekšējās. Proti, beidzot esam izstrādājuši savu tālāko NBS attīstības plānu, kurš ir pamatots detaļās līdz mazākajām tehniskajām niansēm, kas ir vajadzīgs. Tie cilvēki, kuri šo plānu ir redzējuši pilnībā, min, ka neko līdzīgu no citas ministrijas vai valsts iestādes nav saņēmuši. Šis plāns ļauj izvērtēt, ko varam iegūt, cik ilgā laikā, ko varam zaudēt, par kaut ko nemaksājot. Šis aizsardzības plāns ļaus mums spert soli tālāk visa Baltijas reģiona aizsardzībā, ļaus integrēt savu aizsardzību. Protams, arī NATO līmenī tas ir nopietns dokuments. No šāda viedokļa raugoties, pēc četriem gadiem tas darbs būs daudz vienkāršāks. Protams, koncepcija ir politiskāks, virspusējāks dokuments, arī ar citu pielaides līmeni. Vai katrus četrus gadus vajadzīga jauna koncepcija? No valsts pārvaldes viedokļa, domāju, mēs esam aizrāvušies ar konceptuālu dokumentu ražošanu. Īstenībā vajadzēja tikai pārskatīt galvenās prioritātes - kas ir izpildīts. To mierīgi varētu uzlikt uz kaut kādām trim lappusēm. Kādēļ es sāku ar plāna pieminēšanu - ja mēs to veiksmīgi pieņemam un sākam pildīt, pēc četriem gadiem būs ļoti vienkārši analizēt situāciju. Redzēsim, kur esam, kā vēl pietrūkst, un pēc tam uz vienas lappuses varēsim noteikt mērķus nākamajiem četriem gadiem.
Runājot par koncepciju tagad un pirms četriem gadiem - vai esam drošāki vai apdraudētāki?
Ziniet, šo drošības situāciju es saistītu ar vispārējām problēmām pasaulē... Mana personīgā intuīcija ir, ka patlaban esam mazliet nedrošāki nekā pirms četriem gadiem. Tas lielā mērā saistīts ar ekonomisko krīzi un nākotnes neparedzamību, arī kā attīstīsies ES. Protams, ir kaut kādas spekulācijas par drošības notikumiem valstī, kas, lai arī ir samērā smieklīgi, tomēr norāda kaut kādas tendences. Ņemot vērā to, kā attīstās Tālie Austrumi un aug Ķīnas ambīcijas vai Krievijas virzība uz autoritāru pārvaldi, arī tas, ka ES kopējā pārvalde buksē, es teiktu, ka labākajā gadījumā esam turpat.
Kādā stadijā patlaban NATO ir Baltijas valstu aizsardzības plāns?
Tā laikam nav lieta, par ko es publiski varu izpausties. Ir pilnīgi nepareizi pieņemt, ka, esot NATO, mums nebūtu skaidrības, kādā veidā varam aizstāvēt savu teritoriju. Jautājums šobrīd ir par efektivitāti, un lielās politiskās debates par to, vai šāds plāns ir vai nav, jau ir beigušās.
NATO iespējamā paplašināšanās Gruzijas virzienā. Jūsu komentārs?
Drīzāk ieteiktu skatīties uz paplašināšanos mūsu reģionā. Varbūt tas nepatiks dažiem politiskajiem kolēģiem tepat, pāri jūrai, tomēr es nopietni skatos uz iesaisti NATO no Ziemeļvalstu puses. Proti, tā būtu Somija un pēc kāda laika arī Zviedrija. Lai arī šeit ir politiskais noliegums, tas nav militārs noliegums. Ar Gruziju ir grūtāk, un joprojām ir vairāki ierobežojumi, psiholoģiski, gan ES, gan NATO. Nav gatavības šajā virzienā paplašināties. Tīri ģeopolitiski raugoties, Gruzijai diemžēl ir mazas izredzes.
Latvijas līdzdalība Afganistānā. Vai ir stratēģiska vīzija par klātbūtnes ilgumu? Pēc kādiem kritērijiem varam vērtēt brīdi, kad to pārtraukt?
Mums vajadzētu pašreizējā kapacitātē palikt tur līdz 2014. gadam, kad deklarēta arī NATO iziešana. Tas nenozīmē, ka Afganistāna paliks tukša, tomēr tad varēs izsvērt, kā piedalīties tālāk. Tas ir pat svarīgāk, šeit ir jautājums par civilo iesaisti, vai esam gatavi redzēt arī sabiedriski ekonomiskās intereses. Šeit ejam paralēli ar Ārlietu ministriju, diemžēl neesam atraduši līdzekļus, bet uzskatu, ka tas ir iespējams pat pašreizējos krīzes apstākļos. Atrast līdzekļus starp 100 tūkstošiem un vienu miljonu, kurus ieguldīt civilajā iesaistē, bruģējot sev ceļu uz cita tipa sadarbību un zināmā mērā palīdzot saviem uzņēmējiem. Šeit igauņi un lietuvieši ir tikuši daudz tālāk par mums.
Par NATO iznīcinātāju patrulēšanu Latvijas gaisa telpā. Kas tajā brīdī operacionāli vada viņu darbību - Latvijas vai citu valstu pārstāvji?
Ja virs Latvijas, tad tās ir Latvijas amatpersonas. Gribētu uzsvērt, ka mēs tomēr esam suverēna valsts.
Piemēram, t. s. renegāta gadījumā (par teroristu sagrābtas pasažieru lidmašīnas, kas apdraud apdzīvotu vietu, notriekšanu) - kas pieņem lēmumu?
Nezinu - to var teikt, nevar teikt? [Jautā padomniekam sabiedrisko attiecību jautājumos.] Ja tas ir virs Latvijas telpas - tad Latvijas amatpersonas. Kura - lai paliek noslēpums.