Reiz es pēc treniņa sauļojos baseina malā. Kāda meitene peldēja pa malējo celiņu. Es viņu nepazinu, laikam bija kādam atnākusi līdzi. Pēkšņi ievēroju, ka peldētāja pazūd zem ūdens, uzpeld un atkal pazūd, dīvaini vicinot rokas. Tuvumā neviena nebija. Es pieskrēju pie malas un mēģināju pasniegt meitenei roku. Viņas tvēriens bija tik dzelžains, ka es ievēlos un acumirklī kopā ar viņu pakļuvu zem ūdens. Vēl atceros - nodomāju, ka zem ūdens arī var redzēt sauli tādos kā dīvainos stikla riņķos iežmiegtu. Atguvos krastā. Izrādījās, trenere bija pamanījusi notiekošo un mūs abas izvilkusi. Vai mani sargeņģelis sargāja? Nedaudz vēlāk sapratu, ka manas dzīvības būt vai nebūt izšķīra daži mirkļi. Ja trenere nebūtu pamanījusi ūdenī notikušo?
Šis senais notikums atsaucies uz visu manu dzīvi. Es nezinu, vai spētu mesties glābt slīkstošo, jo joprojām atceros tās meitenes pirkstu stiprumu. Tagad man ir paniskas bailes no dziļuma. Kā Ūdensvīram man patīk upes un ezeri, bet visvairāk jūra, taču peldu tikai paralēli krastam vai jūrā ieeju līdz otrajam sēklim un tad peldu paralēli starp pirmo un otro sēkli. Reiz dzimusī baiļu sajūta ir nepārvarama. Lieki teikt, ka toreiz pametu treniņus uz visiem laikiem.