Savā kabatas formāta saimniekošanā un mērogos nesalīdzināmajās ķibelītēs arī bez izrakteņu pārbagātības, uz kā rēķina Krievija zināmu laiku var mēģināt nosegt ļoti pamatīgas nebūšanas, mēs itin omulīgi varētu pasaulei rādīties kā stratēģijas un operatīvas rīcības giganti. Tas diemžēl nav tiesa.
Ja mēs pareizinātu dažas savas nacionālās neprātības, piemēram, kūlas dedzināšanas māniju, ar Krievijai atbilstīgu koeficientu, tās pašreizējā katastrofa pasaules ziņu topos kā kaut kas ārkārtējs un globālas ievērības cienīgs, visticamāk, nemaz neatrastos. Tad tā tradicionāli un ierasti būtu zeme, kas deg.
Atšķirībā no milzīgās kaimiņvalsts ar pārsvarā kontinentālu klimatu tautu staigāšanas laikā mūsu senči un mēs līdz ar tiem esam it kā vinnējuši loterijā, tiekot pie zemes ar sabalansētiem dzīves apstākļiem. Lai gan arī šeit neiztrūkstoša ir gaušanās par katrām temperatūras svārstībām, ka te par aukstu, te - par karstu, mums īstenībā ir ļoti paveicies.