Kādreiz studiju gados Rīgā man sēklas bija jāpērk gandrīz vai visam ciemam, jo vietējā veikalā tās nepārdeva, uz rajona pilsētu ne visi varēja tikt un galu galā uzskatīja, ka Rīgā nu ir tie labākie gurķi un puscukurbietes. Burzot rokās lapiņu ar mammas sarakstīto garo sarakstu, bija jāizstāv gara jo gara rinda pie sēklu veikala Vecrīgā, taču kādas tik sarunas pa to laiku varēja noklausīties! Sēklas nepirka nejauši garāmgājēji. Nē, tie bija šajos noslēpumos sen iesvētīti dārznieki, kuros paklausīties bija vērtīgi, lai uzzinātu, ko pirkt, kā audzēt. Kaut arī manai mammai bija zaļie pirkstiņi un viņai labi auga it viss, mēģināju arī viņai iestāstīt, ka ne vienmēr jāpērk Ņežinas vai Grīvas gurķi, ka zem tomāta stāda jāieliek zivju ķidas. Abas izstrīdējāmies un galu galā vienojāmies, un viss auga griezdamies.
Mammas vairs nav. Nav arī rindu pie sēklu veikaliem. Ar katru gadu pārliecinos, ka mana dārzkopība vairāk rada finansiālus zaudējumus nekā ieguvumus, jo sēt dilles, spinātus un redīsus dārzā, kas atrodas pārdesmit kilometru no tavas dzīves vietas, kur labākajā gadījumā vari nokļūt tikai reizi nedēļā, ir veltīgi. Ka lētāk ir bietes un burkānus, un gurķus nopirkt tirgū, ka sēklas ir ne tikai jāiesēj, bet arī katru rītu un vakaru jāapmīļo, jāapčubina, jāravē un jālaista. Tomēr arvien vēl nevaru paiet garām dārzkopības veikalam. Arvien vēl nopērku sēklas kā apsolījumu, kā sapni, kā Pelnrušķīte princeses kleitu, labi apzinoties, ka ķirbja kariete varbūt nemaz neatbrauks. Tomēr arī šovasar man būs kartupeļu vagas, gurķu dobes un milzīgi ķirbji un kabači, būs baziliks un selerijas, būs arī burkāni, kaut gan nemaz tik daudz burkānus neēdam. Un noteikti pagalma puķudobītē būs milzīga saulespuķe, gluži kā mamma, iznākusi sagaidīt savu bērnu no Rīgas ar sēklu paciņām nākamajai ražai.