Mainīgo laika apstākļu dēļ nobrauciena sacensības tika vairākkārt pārceltas. Kalnu slēpotājiem bija plānoti pieci treniņi, taču beigu beigās trasi no A līdz Z pirmo reizi bija iespēja nobraukt jau sacensību režīmā. «Nesanāca nobraukt pietiekoši labi. Gribēju apsteigt divus konkurentus - rumāni un bulgāru, taču viņi krita un nefinišēja,» Rode priekšroku dotu uzvarai trasē, nevis pateicoties konkurentu neveiksmēm. «Noteikti pietrūka tā, ka ne reizi nebija iespēja nobraukt visu trasi kopumā. Vienu dienu drīkstējām nobraukt vienu trešdaļu, nākamajā dienā - atlikušās divas. Treniņi bija mīkstākā trasē ar svaigu sniegu, bet sacensības notika, var teikt, uz ledus.» Rūdītiem vīriem ar pamatīgu pieredzes bagāžu tas diezin vai būtiski ko mainīja, jo viņi ātri spēj iejusties dažādos apstākļos. Tiem, kam pieredzes mazāk, tas nebija viegls pārbaudījums. Roberts bija starp viņiem.
Rode vienīgajā sacensību braucienā uzvarētājam šveicietim Didjē Defago zaudēja ļoti daudz - deviņas sekundes. Lielākā daļa laika tika zaudēta distances otrajā daļā, kurā Rode traucās ar teju 109 kilometru stundā lielu ātrumu, bet Defago ātrums bija 117 kilometri stundā. Savā ziņā var teikt, ka tās bija arī lēnāk nobrauktās trases pirmās daļas sekas. Taču salīdzināt abus šos sportistus nav īsti korekti, jo runa ir par pavisam atšķirīgām svara kategorijām. Roberta kvalificēšanās sarežģītajā disciplīnā jau vien ir Latvijas kalnu slēpošanas panākums, pauda galvenais treneris Dinārs Doršs. Zinot, ka pašu mājās nav nekā vairāk kā pauguru, nav iemesla nepiekrist.
Kad gaiss bija apostīts, Rode pauda pārliecību, ka superkombinācijas sacensībās nobraucienu veiks labākā kvalitātē. Bažas gan bija par slalomu, jo šogad tajā vēl nebija startēts.