Kas jūs esat - cīrulis vai pūce?
Tā ir individuāla īpatnība - ja vien varu atļauties, katru rītu guļu līdz pēdējam iespējamajam brīdim, kaut modinātājs zvana pie auss un esmu iepriekšējā vakarā sev solījusies no rīta pavingrot. Taču rīta domas atšķiras no vakara domām, un arī mans ķermenis vēl no rīta nefunkcionē tik labi, lai es mestos sportiskās aktivitātēs. Toties vakarā man viss labi padodas. Galvenais, nevajag sevi dzīt izmisumā, ļoti svarīgi, lai manas rūpes par veselību nepārvēršas par mokām, lai varu atrasties kontaktā ar savu ķermeni.
Sports ieņem stabilu vietu jūsu dzīvē.
No pusaudža vecuma es nodarbojos ar austrumu cīņām, jaunībā ilgi un forši trenējos, un man bija drošības sajūta, ka spēšu sevi aizstāvēt. Tad nāca notikumi, kas iedragāja šo sajūtu, un es atkal atgriezos treniņu zālē. Tas nebija viegli, jo tagad man ir daudz citu pienākumu un ģimene prasa rūpes, bet es atradu iespēju visu apvienot. Trīs reizes nedēļā vakaros pa divām stundām atkal esmu treniņu zālē sev izdevīgā laikā.
Tās taču nav jūsu vienīgās sportiskās aktivitātes?
Sportojot vajag atrast lietas, kas patīk, ko gaidi ar prieku, tad būs motivācija sportot, nevis meklēt iemeslu, lai no treniņiem izvairītos. Mūsu ģimenē gaidīti ir kopējie brīvdienu izbraukumi. Esmu no tiem, kam visu gribas redzēt. Bieži braucam uz Pāvilostu, spēlējam volejbolu, braucam ar riteņiem. Man patīk iet pārgājienos, bet es baidos no ērcēm, tāpēc ejam gar jūras malu. Man ļoti patīk ūdens, baseinā pa celiņu šurp turp es varētu peldēt stundām. Toties manai piecpadsmit gadu vecajai meitai Nārai baseins nepatīk, laikam hlorētā ūdens dēļ.
Katram no mums nepieciešams savs laiks vienatnei, pārdomām, meditācijai.
Strādāju ar cilvēkiem, tāpēc man noteikti vajadzīgs laiks tikai sev pašai, un gan mans vīrs, gan meita to respektē. Ilgāku laiku apmeklēju jogas nodarbības, man ir savs vingrojumu komplekss, ko labprāt baudu vakaros. Man mašīnā vienmēr atrodas sporta tērps un apavi, un dažreiz es, iepriekš brīdinot mājiniekus, viena aizbraucu līdz Mežciema trasei un kādu pusstundu skrienu. Regulāri dodu sev šo iespēju, citādi es ātri izdegtu. Maratonos gan neskrienu, jo man nepatīk cilvēku drūzma. Pilsētas ielās man arī nepatīk skriet, jo cilvēki mani atpazīst un tad iznāk visu laiku sveicināties.
Jums kā pūcei vakaros noteikti grūti atteikties no ēšanas pēc pulksten astoņpadsmitiem.
Gulēt nereti dodos ap diviem naktī, brokastis ēdu tikai ap vieniem dienā, un man patīk ēst lēni, baudot šo procesu. Vakarā, protams, ēdu kaut ko vieglāku, dzeru sulu.
Kādi ēdieni jums īpaši garšo?
Tāda viena mīļākā ēdiena man nav. Es vienmēr ieklausos, ko grib mans ķermenis. Man ļoti garšo zupas, un tagad - karstā laikā - īpaši pie sirds iet aukstās zupas. Esmu veģetāriete, tāpēc daudz ēdu riekstus. Kādreiz man sakārojas šašlika, jo tas ir rituāls, bet draugi zina, ka es gaļu neēdu. Cepam dārzeņus, ēdam zivis. Man ļoti garšo visi piena produkti, un tos es lietoju daudz un bieži.
Ja nu organisms pieprasa bulciņas?
O, tās man ļoti garšo. Taču, kad ļoti gribas ko ne īpaši veselīgu, dodu sev laiku izlemšanai - septiņas minūtes, un tad kārdinošā vēlēšanās bieži vien pāriet. Ja uzreiz sev pasaku - tu to neēdīsi, nejūtos komfortabli. Kategoriska nē vietā saku sev - es varu, bet negribu, jo vēlos labi izskatīties un rūpēties par savu ķermeni,
Ja gribēšana tomēr nepāriet un bulciņu apēdat, šaustāt sevi ar pārmetumiem?
Nē, ir ļoti svarīgi sevi nešaustīt. Daudzi cilvēki apēd konfekti, tad trīs dienas mokās sirdsapziņas pārmetumos un galu galā apēd puskilogramu konfekšu, jo vairs nevar izturēt. Šaustīt sevi vajag par lieliem grēkiem. Kad apēdu bulciņu, pieņemu lēmumu nākamajā reizē laboties vai arī vienkārši noskrienu vai novingroju to nelabumu nost.
Tātad - kas veselībai ir vissvarīgākais?
Dzīvesstils, nevis konkrētas aktivitātes. Ja cilvēks dzīvo harmonijā pats ar sevi, ja viņš pats sev patīk, ja nekautrējas palutināt savu ķermeni, tiekas ar draugiem, nečīkst par nebūšanām un gaiši skatās uz visu, ja nevis dzen organismu ar varu, lai tas kalpo līdz izsīkumam, bet ciena un respektē to, dzīvot varam ar baudu.