Juka, kuru varētu uzskatīt par populārāko no saujiņas Latvijā dzīvojošo japāņu, pie mums vada jau ceturto baleta sezonu. Reizēm saskumst, cik ļoti sagribas parunāt dzimtajā valodā, reizēm norij siekalas, iedomājoties par nekur nedabūjamajām fermentētajām japāņu pupām nato, vai nodrebinās neierastajā Baltijas drēgnumā.
11. martā, kad Japānu sašūpoja zemestrīce un tās piekrasti pāršļāca cunami vilnis, Jukai Latvija bija visdrošākā vieta, kur atrasties.
Ciemos? Uz mājām
Kamēr dzimtenē vērās vaļā zeme un bruka mājas, Juka, neko nenojauzdama, darbojās baleta mēģinājumā. Par katastrofu viņai, cik nu saudzīgi spēdams, izstāstīja Artūrs. «Uzreiz zvanīju mājiniekiem. Bildēs, kas parādījās internetā, viss izskatījās tik briesmīgi! Zvanīju vairākas reizes, nevarēju sazvanīt mammu un tēti, iegāju interneta čatā, un mamma atbildēja - ar mums viss ir normāli!» krievu valodā stāsta Sanktpēterburgā baleta mākslu apguvusī Juka.
Tojotas pilsēta, kurā dzīvo viņas ģimene, ir 350 kilometru no Tokijas, vēl daudz tālāk - no sagrautās Fukušimas atomelektrostacijas. Energotaupības pasākumu dēļ sarukusi autorūpniecība, Jukas ģimenei piederošajā restorānā ir mazāk klientu. Viņa mīļotās meitenes ģimeni Japānas traģēdija būtiski nav skārusi. Draugu, radu un paziņu stihijas nopostītajos un radiācijas skartajos apgabalos nav. Juka negrib uz notikušo skatīties caur rozā brillēm. Juka neredz iemeslu, lai pēc sezonas noslēguma nebrauktu brīvdienas pavadīt Japānā. «Ciemos?» es jautāju. «Uz mājām,» smaida Juka. «Šeit viņa ir ciemos, tur viņa ir mājās,» precizē Arturs.
Zemestrīces, taifūni, plūdi
«Visi domāja - zemestrīce var atgadīties reizi 30 gados,» nopūšas Juka. «1995. gadā bija Kobe, un tagad... Arī Kobe no mūsu pilsētas, par laimi, bija tālu, bet visi tagad baidās, ka nākamreiz kaut kas tāds var piemeklēt arī mūs.»
Viņa, tolaik vēl skolniece, atceras paniku, kas pēc 5502 cilvēku dzīvību prasījušās Kobes zemestrīces valdīja Japānā. Juka ir piedzīvojusi daudz mazu zemestrīču, bet cunami - nekad.
«Nez kāpēc man ģeogrāfijas stundās mācītais bija atstājis iespaidu, ka tāds milzu vilnis ir kaut kas skaists,» mēģinu sarunā ienest citu noskaņu, taču saprotu, ka esmu kļūdījusies. Juka klusē, bet Arturs reaģē strauji. «Skaists? Vienīgais skaistums, kas varētu ar to saistīties, - ātra nāve. Japānā no cunami visi baidās.»
Jukas skolā jau no pirmās klases tika dotas instrukcijas, kā rīkoties zemestrīces gadījumā. Ja sāk skanēt sirēna, kāds aizsargājošs priekšmets, piemēram, atvērta grāmata, jāliek uz galvas un jālien zem sola, un tikai tad, kad skolotāja ļauj, var līst ārā.
«Japāņi zina: ja būs zemestrīce vai cunami, tikai ar savu iekšējo spēku un ar kolektīva spēku varēs to pārvarēt,» saka Arturs.
Viesojoties Jukas ģimenē, arī viņš piedzīvojis zemestrīci. Gan tīri simbolisku, kādas trīs balles.
Vecmāmiņa gan ir stāstījusi par postošu taifūnu un milzīgiem plūdiem, kuru dēļ vairs nav saglabājusies neviena vecā fotogrāfija, ieminas Juka. Bet mazi taifūni Japānā ir tik bieži, ka ir kļuvuši pierasti. Taifūns nāk, taifūns aiziet...
Atjaunos ar centību
«Kāpēc cilvēki bariem nemetas prom no Japānas, ja tur dzīvot ir tik bīstami?» provokatīvi jautāju.
«Man jau visi šeit saka - tavai mammai un tētim jābrauc šurp!» pasmaida Juka. «Bet kur viņi aizbrauks?» nepiekrīt Arturs. «Tā taču ir viņu dzimtene.»
No daudzajiem iepazītajiem Jukas tautiešiem viņš neesot saticis nevienu, kas nebūtu sacījis: «Es mīlu Japānu.»
Japāņiem nav ievērojamas atšķirības starp nabadzīgajiem un bagātajiem. Ir daudzskaitlīga vidusšķira, kurā cilvēki jūtas pārtikuši un komfortabli. Visi strādā kā skudriņas - sabiedrības labā. Jau skolēniem tiek dots uzdevums - izveidot savu valsti vēl labāku, nekā tā ir. Bieži vien šķiet, ka japāņi strādā par daudz. Tomēr viņi ir ļoti mierīgi, ir harmonijā ar sevi. «Mazi bērni bariem skraida pagalmos,» Japānā vēroto atceras Arturs.
«Latvijā taču viņus vienus pašus vairs ārā nelaiž. Pat futbolu vairs puikas uz ielas nesit, kā mēs to darījām savā bērnībā. Neviens vairs nejūtas drošībā.»