Teju skandalozs ir Prickerprīzes žūrijas galvas lorda Palumbo atzinums, ka «abu japāņu izcilais veikums ir līdz ģenialitātei lakonisks, nekad nav ārišķīgs un, pavirši domājot, šķiet ne visai prātīgs («not overtly and overtly clever»), tomēr tā vienmēr ir skaidra arhitektūra, kas vienlaikus ir delikāta un spēkpilna, precīza un plūstoša, funkcionāli absolūti piepildīta un tomēr eksperimentāla, atvērta telpa». Prickera lēmēji, šķiet, atteikušies no nepieciešamības dzīties pēc stārkitektu ekstravaganto, reizēm pat «antiarhitekturālo» projektu (tas gan nenoliedz to izcilību) ikgadējas reģistrēšanas. Arhitektu - megazvaigžņu starp prickeriešiem ir pulka: Nuvēls, Rodžerss, Piano, Kolhāss, Fosters, Gērijs un, skaidra lieta, Zaha Hadida. Arī 1956. gadā dzimusī Kadzujo Sedzima ir sava veida zvaigzne - šogad viņa ir Venēcijas arhitektūras biennāles idejiskā direktrise, bet galvenais Venēcijas projekts allaž ir pasaules arhitektūras paraugšovs.
Jēdziens «japāņu arhitektūra» (sinonīms - japāņu askētisms) ir starptautiski atzīts, kaut arī pēc būtības izplūdis brends, bet šī ir tikai ceturtā reize balvas trīsdesmit gadu eksistences vēsturē, kad par laureātiem izvēlēti Uzlecošās saules zemes pilsoņi. Iepriekš šo godu izpelnījušies Kenzo Tange 1987. gadā, Fumihiko Maki 1993. gadā, visbeidzot - klasiķis Tadao Ando PP saņēma 1995. gadā. Arī arhitektu duets ir īpašs izņēmums - PP radošajiem pāriem dalīti vien divas reizes (1988. gadā to saņēma Oskars Nīmeijers un Gordons Banšefts, 2001. g. - slavenā Šveices biroja partneri Žaks Hercogs un Pjērs de Meirons). Protams, balvas iedibinātājam The Hyatt Foundation šefam Tomasam Prickeram nāksies šķirties no divreiz lielākas «naudiņas konfektes», jo katrs laureāts kopā ar zelta medaļu saņems 100 000 dolāru. Svinīgā PP pasniegšanas ceremonija šoreiz notiks 17. maijā Ņujorkā, Elisailendā. Tiktāl fakti.
Tagad subjektīvas piezīmes. Japāņu duets apbur ar vienkāršību, kas robežojas vai nu ar bērnišķību, vai neatšifrējamu japāņu kultūras sakņu / avotu noslēpumainību. Kad gadījās būt viņu nesenajā veikumā - saplacinātai siera šķēlei līdzīgā pelēkajā, caurumotajā Lozannas Rolex Learning Center (Šveices starptautiskajā Politehniskajā skolā), pārsteidza nevis tas, ka multilingvistiski burbuļojošie studenti pārvietojās pa plašajiem akvāriju atgādinošā paviljona koridoriem ar tiem, kā viņus sauc, divriteņiem, bet gan tas, ka neviens no šiem koridoriem starp gaismu pielietajām auditorijām nav ar taisnu grīdu. Visur līkumi, plūdlīnijas, pakalniņi, pauguriņi… Turpat blakus atrodu atbildi - no gaisā iekārtā informācijas monitora vienā no gaiteņiem Ņisidzava / Sadzima stāsta: «Cilvēki nevar ciest taisnes, strīpas, viņiem patīk līkumotas, vijīgas, plastiskas līnijas un formas, tas taču ir ielikts cilvēka dabā, un, ziniet, arī mums ļoti bail no lineāliem...» Abi arhitekti smaida.
Vācijas (bijušās) varenības āderē - dzelzsrūdas atradņu un metāla ražošanas galvenajā rajonā - garlaicīgajā Rūras baseinā, kuru cilvēciskot cenšas starptautiskais mākslu festivāls Rūras triennāle un humanitārajiem draudzīgu vides objektu «iestādīšana», savu roku pielikuši arī abi japāņi. Esenē tapusi Zollverein School of Management and Design, pavisam dīvains betona kubs ar asimetriski izvietotiem logiem neloģiskos līmeņos. Ēka ne tikai krīt acīs un atzīta par must see tūrisma objektu reģionā, bet ir arī ... smieklīga un šika. Neticēsiet - graciozi viegla betona kaste, kas izraisa smaidu.
Līdzīgas «jocīgās kastes, kas izraisa mežģīniska viegluma prieku», Nisidzava / Sedzima ceļ Japānā, Spānijā, Holandē, Ņujorkā. Visās atrodas modernās mākslas muzeji. Kā lai Prickera prēmijas žūrētāju lokam gar acīm pasprūk «dabas un betona bērni», kas baidās no lineāla, ja viņiem pasūta uzcelt jaunāko Modernās mākslas muzeju Ņujorkā un, vēl trakāk, lūdz projektēt britu jaunās mākslas «centrālo zīmi» - Serpentine galerijas paviljonu Haidparkā? Turklāt (un tā ir galvenā arhitektūras modes (?) intriga) abi ar vienkāršo eleganci, kas kā profesionāla balerīna izmanīgi balansē uz robežas starp brutalitāti un izsmalcinātu lakonismu (kaut vai Dior veikals Tokijā - iegarens, spoži bāls kubs, kas šķiet karājamies gaisā), ir cita ceļa gājēji nekā tie popularitāti zaudējošie stārkitekti, kuru ekscentrisko būvju galvenais uzdevums - būt elpu aizraujošai atrakcijai par katru cenu.