Pieveru acis un pat ļaujos iztēlē drusku pagleznot. Tad manā «gleznā» atskan kluss klik-klik..., un fantāzija jau uzbur pajūdziņu uz ieliņas bruģa... Atveru acis - manā priekšā stāv smaidoša meitene Anna, kura atnākusi pie manis pāri bruģētajam pagalmam klikatu kurpītēs ar apkaltiem papēdīšiem. Meitene smaidot iesaka šefpavāra piedāvājumu no pirmās lapas. Nekas man neliedz viņai uzticēties, un es izvēlos siļķes tartaru, Dubelšteina siļķi un biķeri vīna, kas atceļojis no Austrijas. Kamēr tiek gatavota siļķe, atkal ļaujos savā iztēlē pagleznot. Un te nu manā gleznā ienāk smalks tonis - pāri ieliņai neliela koka nama otrajā stāvā dzīvojošais kaimiņš ieslēdz savu veco maģi, un līdz manām ausīm no viņa istabas atlido kaut kas no manas jaunības - agrīnais Vaya con Dios un vēl kaut kas... Es beidzot esmu krodziņā, kurā neskan Latvijas Radio 2, kurā vispār nav mūzikas! Ir tikai kaimiņa maģis, glāze vēsa vīna un atmosfaira!
Kad uz mana galda nonāk kapātas siļķes tartars ar sarkano sīpolu skaidiņām, marinētām sēnītēm un putota krēma cepurīti, ko vainago paipalas oliņa, kad man tiek piedāvāta pašcepta maizīte ar kaņepju sviekstiņu un mīļi novēlēta laba apetīte, es apvaicājos, kas ir Dubelšteins, kura vārdu nes tā siļķe. Meitene nezina, bet solās noskaidrot. Pēc brīža atskan klik-klik-klik, un Anna jau zina stāstīt, ka Dubelšteins esot bijis brīvības cīnītājs un kritis par Latviju. Un siļķe esot bijusi varoņa mīļākais ēdiens, un krodziņš atrodas Dubelšteina ielā - nu tā kaut kā!
Tad kārta arī pašai siļķei. Ēdiens ir vienkāršs un nesamākslots: pergamentā (pēc Jaunsudrabiņa būtu avīzē!) uz oglēm cepta siļķe, ar mizu vārīti jaunie kartupelīši, aizdarīti ar kaņepju sviekstiņu un biezpiena pickām. Viss! Vienkārši un nesatricināmi! Pasmaidu!
Paēdis samaksāju rēķinu, kura apmērs man ir kā saldais ēdiens, un dodos atkal jūlija svelmē. Visu laiku man prātā tas nosaukums - Dubelšteina siļķe!
Ticis tīklā, mēģinu uzrakt googlī kaut ko par to Dubelšteinu. Varbūt viņam ir vēl kāds mīļākais ēdiens vai dzēriens bijis. Un uzroku ar! Kaujas organizācijas vadītāji bijuši Ventspils fabrikanta dēls Ferdinands Grīniņš un Liepājas telegrāfa ierēdnis Jēkabs Dubelšteins, pazīstams kā Jēpis. 1905. g. kaujinieku lielākais darbs - 20. septembra uzbrukums Rīgas Centrālcietumam. Kāds liepājnieks izteicis protestu pret Jēkaba Dubelšteina vārda iemūžināšanu ielas nosaukumā (agrāk Marijas iela). Dubelšteins strādājis tuvējā pastā un pa šo ielu gājis uz darbu, prātodams dumpīgās domas. Tas liepājnieks uzskata, ka Dubelšteins šādu godu nav pelnījis. Par to viņu pārliecinājis somu žurnālista raksts Rokas augšā! Latvieši nāk! vienā no Latvijas laikrakstiem. Tajā teikts, ka Dubelšteins 1906. gadā kopā ar krievu un somu biedriem Helsingforsā piedalījies lielā kaujas operācijā un uzbrucis Krievijas valsts bankas nodaļai. Nodarbojies ar banku aplaupīšanu arī Latvijā. 1907. gadā nošauts.
Tā, lūk, ar gardu muti ēdu Jēpja mīļāko siļķi un atsvaidzināju šo to savās vēstures zināšanās. Arī teroristiem nekas cilvēcisks nav svešs!