Tas ir 2014. gads, kad, pēc Afganistānas prezidenta Hamīda Karzaja teiktā, afgāņu drošības spēki varēšot paši pilnībā parūpēties par drošību. Laika robežu noteikšana veikta visai saprātīgi, jo trīs gadu termiņš ir pietiekami ilgs laiks, lai mēģinātu sakārtot daudzas lietas un nomierinātu NATO dalībvalstu sabiedrības par ieilgušo operāciju, kas prasījusi daudzu karavīru dzīvības, kā arī atņemtu argumentus talibiem, kas apsūdz Rietumus centienos okupēt šo valsti. Sveša karaspēka klātbūtne uztrauc un izņēmums nav arī Afganistāna, kurā dzīvo nepakļāvīgas un patstāvīgi dzīvot radušas tautas. Gribētos cerēt, ka afgāņu prezidenta teiktais ir radies nopietnas analīzes un pārdomu rezultātā. Ir pieņemts plāns, nosaukts ārzemju karaspēka izvešanas termiņš, atliek vien pie tā strādāt. NATO vadība tomēr norādījusi, ka, neraugoties uz misijas beigu pasludināšanu, visu noteikšot reālā situācija. Teiktais būtu jāvērtē kā zināms iedrošinājums Afganistānas valdībai, ka galējas nepieciešamības gadījumā palīdzība arī pēc 2014. gada tomēr netiks atteikta.
Arī Latvijas valdībai un bruņotajiem spēkiem tagad iespējams apdomāt savu nacionālo plānu par to, cik ilga klātbūtne Afganistānā nepieciešama un vēlama. Droši vien nebūtu nekā pārsteidzoša, ja Latvija nāktu klajā ar savu militārā kontingenta izvešanas grafiku. Sabiedrotie, vispirms jau amerikāņi, to saprastu. Jo viņi un arī norvēģi, kas dienē kopā ar latviešiem, ir redzējuši mūsu karavīrus šīs misijas ikdienā un novērtējuši viņu padarīto. Arī ASV prezidents Baraks Obama paziņojis, ka amerikāņu karavīru atgriešanās mājās tikšot uzsākta nākamajā gadā.
Latvijai Afganistānas misija ir bijusi ļoti nozīmīga - gan no politiskā, gan militārā viedokļa. Ne velti jaunieceltais bruņoto spēku komandieris ģenerālmajors Raimonds Graube izteicies, ka tās esot valsts drošības sargāšanas pirmās pozīcijas. Atliek vien šo pienākumu godam izpildīt līdz galam.