V. Kairišs spriež - ja skola būtu piedāvājusi kaut ko, kas atbilst viņa interesēm, viņš būtu labāks skolnieks. Diemžēl tā nenotika. Režisoram interesanti kļuva tikai augstskolā. «Kad iegāju Filoloģijas fakultātē, sapratu, ka tā ir brīva pasaule,» viņš atceras. «Biju pārsteigts, ka jau no pirmajiem kursiem kļuvu par teicamnieku. Brīnījos par sevi - izrādījās, ka neesmu tik nespējīgs.» Skolas laikā V. Kairišam nav bijusi pārliecība par saviem spēkiem. Viņš atminas gadījumu no vidusskolas: «Kad sāku rakstīt labus sacerējumus, skolotāja zvanīja tēvam un pateicās, ka viņš man palīdzot tos uzrakstīt . Skolā biju pārliecināts, ka esmu netalantīgs.»
Vai ir vērts būt teicamniekam? «Ja karjeru uztveram kā abstraktu tiekšanos pēc panākumiem, tad ir vērts. Ja dzīvē gribam sasniegumus, izejot no savām interesēm, talantiem un spējām, kuros skola neatspoguļojas, tad tam nav nozīmes,» ir pārliecināts V. Kairišs. Viņš gan uzsver, ka skolā ir vērts mācīties valodas. «Ļoti labi iemācījos krievu valodu, kuru mācīja laba skolotāja. Bet vācu valodu galīgi neiemācījos, joprojām cenšos iemācīties. Šobrīd būtu vēlējies, lai skolas laiku pavadu daudz vērtīgāk. Es mācītos valodas un lasītu literatūru.»