Mamma
Esmu skolotāja - ar to laikam jāsāk. Nepiedalos akcijā vai misijā, bet esmu skolotāja 26 gadus. Visu šo laiku steādāju sākumskolā. Tad, kad sākās murgainās runas par zemo darba ražīgumu, par pārāk lielajām algām valsts sektorā un tamlīdzīgiem brīnumiem, ilgu laiku mēģināju saprast, kā es varētu celt savu darba ražīgumu, un neko lādzīgu izdomāt nevarēju. No rīta ap plkst. 7.55 ienāku skolā un ievelku elpu pirmo reizi ap plkst. 12.40, jo tad beidzas piecas mācību stundas. Bet otro reizi ap plkst. 15.10, jo tad beidzas pagarinātā dienas grupa, jūtos strādājusi gana intensīvi, produktīvi, radoši, saspringti. Protams, pēc tam seko gatavošanās nākamajai dienai, kas prasa krietnu laiku, ja es vēlos, lai mani 20 pirmklasnieki ar interesi, aizrautību un vēlmi izzināt vadītu katru mācību stundu. Ir jāizšķirsta dažādi papildmateriāli, jāatrod interneta saites, no kurām kādu kriksi pasmelties, jāsameklē attēli, ko nākamajā dienā rādīt, jo mūsdienu bērni ļoti lielā mērā ir vizuāliķi. Jāsameklē, jāuzraksta, jāsagriež dažādi materiāli izdalei, lai bērni varētu padarboties ar šķērēm vai kā citādi. Jāsagatavo daža darba lapa, lai daudzveidīgāka darbošanās stundā. Jāpadomā par dinamisko pauzi katrā stundā un spēlēm, un vēl daudz citu sīku darbību jāpaveic, lai notiktu tik elementāra un it kā katram saprotama norise kā mācību stunda. Jāizlabo ķeburainie mājasdarbi, mēģinot informāciju novadīt līdz bērniem viņiem saprotamā veidā. Ja ir rakstīts kāds pārbaudes darbs, jāizlabo tas un jāievada e-klases sistēmā. Nākamajā dienā, kā katru dienu, es noteikti mācīšu to, kas būs vajadzīgs nākotnē, proti, domāt, spriest, izteikties, pamatot savas domas, aizstāvēt viedokli, radīt, domāt, diskutēt. Jā, un to visu es daru šobrīd, 1. un darīšu to arī 2., 3., 4. klasē. Nav iespējams skolēnus mācīt neaudzinot un neaudzināt mācot!
Sarmīte Vilciņa, Valkas pamatskolas skolotāja
Esmu skolotāja ar astoņu gadu stāžu. Šobrīd jau gandrīz piecas gadus skolā nestrādāju, un iemesli, kāpēc aizgāju strādāt pilnīgi citā nozarē, ir vairāki, bet tā tobrīd noteikti nebija nauda. Svarīgākais bija fakts, ka es pati sev vairs nepatiku - šī vara, kura tiek dota, attīsta daudzas sliktas īpašības - piekasību, augstprātību, pārākuma sajūtu un citas.
Skolotājas darbs ir viena no grūtākajām profesijām, jo tā ir 100% došana, par kuru labi ja sešas reizes gadā saņem atpakaļ labu vārdu, augstus rezultātus olimpiādēs, ziedus izlaidumos utt. Bieži uz gandarījuma sajūtu jāgaida vairāki gadi, jo tikai tad, kad šo jauno cilvēku satiec uz ielas jau pēc skolas beigšanas, redzi, ka kopā ar vecākiem esat labu darbu izdarījuši!
Skolā būtu jāstrādā tikai cilvēkiem, kuri ļoti mīl bērnus un kuri spēj palikt tikpat atvērti un pozitīvi. Piekritīsiet, visi jaunie skolotāji ir forši! Tikai talantīgākajiem tas izdodas, bet skola diemžēl nevar būt izņēmums, kur pēkšņi nāks strādāt tikai tie, kuri ir talantīgi, jo tā vienkārši nenotiek nevienā vietā - ne policijā, ne slimnīcā vai kur citur. Tāpēc gan vecākiem, gan bērniem ir jārēķinās ar to, ka skolā strādā un strādās dažādi skolotāji - viens sliktāks, cits labāks!
Tomēr ir lietas, kuras nav pieļaujamas. Pati svarīgākā no tām, manuprāt, ir VIENALDZĪBA pret bērna likteni un viņa pazemošana. Pati tagad esmu mamma un nevaru iedomāties, ka pret manu bērnu kaut kas tāds kādreiz tiktu darīts.
Uzskatu, ka te liels darbs veicams arī skolas vadībai, un tās uzdevums būtu apzināt šādus gadījumus un rīkoties ļoti bargi. Manās audzināmajās klasēs šādu gadījumu nekad nebija, jo es vienkārši tādus nepieļāvu ne no skolēnu, ne skolotāju puses. Man ir bijuši konflikti ar skolotājām par to, kā viņas izturas pret maniem audzināmajiem, un pilnīgi iztiku bez sveicināšanās skolotāju istabā. Diemžēl es nevarēju šādus gadījumus novērst bērnu ģimenēs, bet, kur varēju, to darīju ar 100% atdevi.
Šobrīd varu teikt, ka skolā vēl nedomāju atgriezties, bet nevaru apgalvot, ka nekad to neizlemšu darīt. Mīlestība pret bērniem, bērnu asaras un skumjās sejas, kad no skolas aizgāju, liek man domāt, ka biju viena no talantīgajiem. Esmu sevi atkal sakārtojusi, jūtu, ka atkal varētu dot... vienīgi, cik daudz un ilgi.
Bijusī skolotāja
Šobrīd iesīkstējusī izglītības sistēma gan pamatskolās, gan vidusskolās ir daudz vairāk piemērota meiteņu atmiņas un uztveres veidam. Proti, viss notiek diezgan akadēmiski, atdalot prasmes no zināšanām.
Un šai tālu no ideāla esošajai sistēmai labāk adaptējas tieši meitenes. Puišiem pārsvarā ir daudz kinētiskāka informācijas uztvere un atmiņa, tādēļ liela daļa priekšmetu, kur ir mazāk praktiskās darbošanās, vai nu nešķiet saistoši, tādēļ tiek automātiski atmesti kā nevajadzīgi, vai arī šķiet nesaprotami.
Bioloģijas skolotāja