Tūristi ir, jā. Daudz itāļu, vāciešu, ķīniešu, krievu. Brauc sauļoties uz jūru, pastaigājas pa Valensijas vēsturisko centru. Pašiem spāņiem naudas ir mazāk, viņi atpūšas mājās, uz ārzemēm īpaši nebrauc. Tūrisms ir konkurētspējīgs, bet visa pārējā ekonomika ir smagi kritusi.
Bezdarbs Spānijā pārsniedz 24%, jauniešu bezdarbs ir vēl ievērojamāks. Kurās jomās tas jūtams visasāk?
Domāju, ka vissmagākā situācija ir celtniecības sektorā - tas ir krities pilnībā. Stāv nepabeigtu māju karkasi, daudzas celtniecības firmas ir bankrotējušas. It kā pie Madrides plāno būvēt kaut ko līdzīgu Lasvegasai, varbūt tas radīs kaut kādus celtniecības apjomus. Man ir daudz paziņu, kas ir bez darba. Bezdarbs ir visos līmeņos. Visās jomās. Bezdarbs ir ārprātīgs! Statistika - tas ir viens, bet faktiskie skaitļi ir daudz lielāki, jo cilvēki, kuru nav uzskaitē, nesaņem nekādu palīdzību - viņus jau nepieskaita. Tas pats ir arī citur Eiropā. Domāju, ka jauniešiem rodas sajūta, ka vispār nav jēgas mācīties, jo darba nav. Mācies par mediķi un kļūsti par bezdarbnieku. Zūd jēga kaut ko apgūt, uzzināt. Tā nedrīkst būt.
Latvieši meklē darbu Īrijā, agrāk brauca arī uz Spāniju. Kur darba meklējumos brauc paši spāņi?
Uz Franciju, Šveici, Vāciju - spāņi jau piepilda Eiropu. Iespējams, ka spāņiem varētu būt moratorijs attiecībā uz darbu atsevišķās valstīs - kā ar rumāņu darba meklētājiem Spānijā. Šeit ir arī daudz bulgāru, arābu. Esmu sastapis iebraucējus no Baltijas, kas dzīvo mašīnās. Tie gan ir tādi, kam ir problēmas ar alkoholu. Ir spāņi, kas tepat krīzes laikā iemanās iedzīvoties no sīkām mahinācijām, mazām shēmiņām, piemēram, dokumentu viltošanas.
Reitingu aģentūra Fitch vērtē, ka palīdzības 100 miljardu apmērā var nepietikt Spānijas banku glābšanai. Kā pie jums izjūt banku krīzi?
Dzīve Spānijā ir ļoti grūta. Ir bankas, kas tuvojas bankrotam, ir, kas vēl turas ar īpašnieku maiņas palīdzību, piemēram, Bancaja tika pārņemta. Valsts cenšas turēt bankas pie dzīvības. Es neredzu, ka cilvēki skrietu uz banku, lai izņemtu naudu.
Seifu pārdošanas apjomi gan ir pieauguši, tas tiesa, jo cilvēki vairāk cenšas turēt skaidro naudu mājās. To jau var saprast - ja īsti nekādu procentu nav, kāda jēga tādā gadījumā turēt ietaupījumus bankā? Banku glābšanai tiek plānoti desmitiem, pat simtiem miljardu. Parādi ir milzīgi. Bankas īsti nedod kredītus. Šeit, tāpat kā citur Eiropā, cilvēki ir pieraduši dzīvot uz kredīta. Daudzi ir zaudējuši mājas, jo cena nokritās par 50% un vairāk. Maksāja kredītu 10 gadu - vēl kopš laika, kad algas bija labas -, bet tagad joprojām parāds ir ap 100 tūkstošiem eiro, kaut arī pašlaik par 100 tūkstošiem var nopirkt divus trīs dzīvokļus. Daudzi atdod bankai atslēgas, jo nespēj maksāt. Tuvējā autosalonā agrāk pārdeva 15 automašīnu nedēļā, tagad mēnesī vienu - un to pašu ne jau pirmā svaiguma.
Darba nav. Ienākumu nav. Pieci eiro stundā - tā ir liela nauda, daudzi strādā par trim eiro - un tas nav atkritumu savācēja līmenis. Visas darbvietas ir aizņemtas. Nav svarīgi, vai cilvēkam ir augstākā izglītība vai nav. Uz apkopēja vietu ir daudz pretendentu. Tie, kam ir pāri 50 gadiem, vispār nevienam nav vajadzīgi. Agrāk algoja palīgstrādniekus lauksaimniecībā, tagad var redzēt, ka uz lauka strādā paši - visa ģimene, jo kaut kā ir jāsavelk gali.
Kurš no Spānijas politiķiem ir vainīgs, ka sākās krīze?
Domāju, ka viss tika izdarīts speciāli. Lai plīstu ziepju burbulis, tas vispirms ir jāuzpūš. Ne jau vietējie politiķi kaut ko izdomāja. Tie, kas vada Spāniju, ir sīki bandinieki šahā. Visi cits ar citu ir saistīti - politika ir vijole, ko paņem ar kreiso, bet spēlē ar labo roku.
Vainīgi ir lēmumu pieņēmēji pasaules līmenī. Aptuveni pirms pieciem gadiem visus brīdināja, ka nevajag turpināt tādas pārmērības un palielināt krīzi, bet neviens neklausījās. Daudzi labi dzīvoja - pirka pa piecām automašīnām, desmit dzīvokļiem, ko izīrēja. Domāja, ka tā būs mūžīgi, bet tagad... Burbulis pārsprāga, un izrādījās, ka Spānijā nav ekonomikas. Nav vispār nekā. Ēkas stāv tukšas un nepabeigtas. Nupat gribēju nopirkt vadus, braucu uz to pašu mazpilsētas saimniecības veikalu, kur parasti, - skatos, veikala vairs nav. No pieciem veikaliem trīs ir bankrotējuši. Izput gan cilvēki, gan uzņēmumi. Paliek tikai lielie supermārketi. Aug nodokļi, piemēram, PVN bija 18%, tagad būs 21%. Cenas veikalos ir strauji uzlēkušas. Agrāk ģimeni varēja paēdināt par 200 eiro, tagad ne, jo paaugstinājušās ražošanas izmaksas - elektrība, degviela. Cilvēkiem dienu no dienas kļūst aizvien grūtāk.
Piemēram, Igaunijas pensiju fondi «saīsināja» savas investīcijas Dienvideiropā. Investīciju vērtspapīros Grieķijā, Spānijā un Portugālē nav vispār. Kāpēc tā?
Nav jēgas, jo ar Spāniju negrib riskēt sadarboties. Kurš šeit būvēs ražotnes? No kā šeit pelnīt? Krīze ir uz ilgu laiku.
Kā krīze ietekmē drošības situāciju valstī? Vai nesākas spriedze, kas var pārvērsties niknā pretošanās kustībā?
Spāņi pēc dabas nav tādi, kas aktīvi pretosies. Viņi ir miermīlīgi. Neviens negrib speciāli karot. Var jau iziet demonstrācijā, lai protestētu, bet nedomāju, ka sāksies vispārēji nemieri. Drīzāk šādos apstākļos uzplaukst sīkais huligānisms un bandītisms - apzagt, atņemt.
Otrajā augustā Spānijas policija arestēja trīs cilvēkus, kas it kā varētu būt saistīti ar Al Qaeda un ieceri organizēt Spānijā teroraktu. Kā šādas ziņas sabiedrība uztver krīzes stresa apstākļos?
Nejūtu tādu spriedzi. Ir jau jāparāda, ka valsts tiesībsargājošās iestādes rūpējas, strādā. Domāju, ka bažas par teroraktiem ir vairāk uzpūstas. Terorakti ir saistīti ar valsts piedalīšanos karos.
Vai nepieaug pašnāvību skaits, piemēram, kā Itālijā?
Nav tā, ka cilvēki mestos ārā pa logu. Savādi, bet tik attīstītā valstī kā Šveice ar augsto dzīves līmeni ir liels pašnāvību skaits. Pie mums, Spānijā, visu laiku spīd saulīte. Ja ir saulains, gribas priecāties, nevis sevi nogalināt - lai vai cik grūti klātos. Spāņi ir dzīvespriecīgi. Dienvidu tautas vispār dzīvo citādi, ir mazāk punktuālas un mazāk kārtīgas, bet prot priecāties. Turpinās svētki, notiek korrida, lai gan tam visam velta mazāk līdzekļu.
Kā jūtas situētie ārzemnieki, piemēram, krievi, kas sapirkušies īpašumus pie jūras, piemēram, Marveljā?
Tiem, kuri dzīvo Alikantē un Marveljā, krīzes nav, tāpēc nekas nemainās. Viņi jau nepelna Spānijā, viņi šeit tērē. Viņi kūrortā bauda atpūtu, nevis taisa biznesu. Bagāti cilvēki jau nestaigā pa sīkiem veikaliņiem un vienkāršiem restorāniņiem. Krīze visasāk ir jūtama ārpus lielām pilsētām - tām, kuras ir tālāk no piekrastes. Oktobrī tūrisms apstāsies, pilsētas apklusīs. Arī sīkais bandītisms bagātos iedzīvotājus tieši neskar, bandītu grupējumi neiet uz villām, jo zina, ka no tā nebūs jēgas. Lielie grupējumi aizies uz tām valstīm, kurās ir nauda.
Polijas parlamenta deputāts Mareks Poznaņskis vēlas no Spānijas saņemt 400 gadu senu parādu - tā laika naudā tie bija 430 tūkstoši zelta dukātu, tagad - aptuveni 55 miljoni eiro. Ko par to domā spāņi?
Šāda informācija ir jāuztver ar smaidu. Tas ir populisms. Muļķības! Ja visi sāksim pieprasīt 400 gadu senus parādus, kas notiks? Droši vien arī pati Polija ir parādā citiem. Šajā gadījumā pat varētu teikt tā - kas aizņēmās, lai domā, kā atdot (smaida).
Vai Spānijai vajag eiro?
Nesen kāds sociālists man teica - vajagot atpakaļ pesetas, jo tad ar algu, kas tagad būtu 500-600 eiro, ģimene varējusi izdzīvot visu mēnesi, bet tagad!… Ja padomā ar smadzenēm, nevis vienkārši paspriedelē, tad saprot, ka tie atkal būs milzu izdevumi, miljoniem un pat miljardiem. Ja katrā krīzē turp un atpakaļ mainīs naudu, kas notiks? Ja esi pieņēmis lēmumu - pie tā jāturas, nevis jāsvārstās turpu šurpu.
Uz kuru sociālo grupu rēķina Spānija mēģinās izkļūt no krīzes?
Nav šaubu, ka uz nabadzīgāko cilvēku rēķina.
Kā krīze ietekmē sociālo sfēru?
Viss ir pamatīgi nogriezts, iesaldē pensijas, samazina budžeta iestāžu darbinieku skaitu un algas. Bija 13. un 14. alga - tagad tādas vairs nav. Lielas problēmas ir veselības aprūpē. Aptiekās redzami paziņojumi, ka valsts aptiekām ir parādā jau septiņus astoņus mēnešus, zāles nopērkamas, kamēr tās vēl ir krājumā. Zāļu ražošana samazinās. Aptiekas slēdz. Slimnīcā ārsta konsultācija jāgaida piecas sešas stundas, cilvēku ir ļoti daudz. Protams, ārsts pieņems, bet rēķinies - burzma ir milzīga. Analīzes taisīt negrib, tās ir jāpieprasa. Par tām zālēm, kuras agrāk sirmgalvjiem un invalīdiem bija bez maksas, daļēji ir jāmaksā pašiem. Operācijas ir jāgaida ilgi, kāds mans paziņa nieres transplantāciju gaida divus gadus.
Vai izdodas tikt galā ar dabas stihijām, piemēram, ugunsgrēkiem Kanāriju salās?
Šogad ir liels karstums un sausums. Ugunsgrēki ir ne tikai Kanāriju salās, bet arī Valensijas reģionā, ugunsgrēks bija pienācis tuvu pie manām mājām. Ugunsdzēsība ir augstā līmenī, jo spāņi jau sen cīnās ar sausumu un zina, ka tam naudu taupīt nedrīkst. Cita lieta - ja gribi izsaukt policiju, vispirms iztaujā dažādas detaļas - kas noticis, kurš kā bija ģērbies, vai bija liecinieki. Novērtē situāciju, vai ir vērts braukt uz izsaukumu.
Vai šādos apstākļos paliek pāri nauda, ko veltīt kultūrai? Vai mūsdienu Spānija varēs sevi ierakstīt pasaules kultūras vēsturē kā senāk?
Šaubos. Situācija ir smaga. Kultūra tagad nav prioritāte. Svarīgi ir izdzīvot.
Kā ar sportu?
Futbols un autosacīkstes turpinās, jo tas nes naudu.
Vai Spānija māk aizstāvēt savas tiesības starptautiskā līmenī?
Domāju, ka ne, valsts nav tik stipra, tā ir nabadzīga. Vai tad Latvija māk? Nemāk! Spēka nepietiek. Tāpēc cenšas pielipt kaimiņiem vai amerikāņiem.
Vai Spānija cīnās ar krīzes dzirnām kā tāds Dons Kihots?
Nejūtu pārāk lielu cīņu. Precīzāks raksturojums būtu - nonāca krīzē un sitas ar galvu sienā - te vienā galējībā, te otrā. Viendien vainīgs Sapatero, pēc tam - Rahojs. Bet tauta jau pati domā, kādus politiķus tā ievēl.
P.S. Spānijas pilsētā Žironā nesen higiēnas apsvērumu dēļ nolemts slēgt atkritumu konteinerus pie supermārketiem, jo pārāk daudz izsalkušo meklēja kaut cik derīgu pārtiku.
Iespējams, visprecīzāk situāciju Spānijā raksturo reģionālās krājbankas Bancaja prezidents Hosē Luiss Olivass, kurš, maijā atkāpdamies no amata, teica: «To, kas pēdējos gados noticis, ir grūti izskaidrot un saprast.»