Sliktākais nenotika šogad. Sliktākais laikam notika visus deviņus gadus, kamēr Kalle un Kristīne (Kristīne Briede) radīja Karostā kultūras un informācijas centru. 2001.gadā Kristīne laikrakstam Kurzemes Vārds sacīja: «Karosta ļauj atrasties degpunktā. Te vēl ir iespējams ietekmēt procesus. (..) Kamēr mēs kultūras centru nepacelsim uz kājām, lai tas varētu reāli funkcionēt arī bez mums, mēs projām nebrauksim.»
Tagad viņi ir prom. Neskatoties uz to, ka fantastiskais kultūras centrs, kuru viņi radīja, bez viņiem nefunkcionēs. Taču viņi nav savu ideju nodevēji. Viņi ir nodotie. Viņus un viņu idejas deviņu gadu garumā nodeva Liepājas pašvaldības vienaldzība. Jādomā, ka Kristīne un Kalle nekad necerēja uz ordeņiem (un tos arī nedabūja). Taču vislabākais novērtējums viņu darbam būtu bijis tas, ka ierēdņi un amatpersonas to laikus būtu pamanījušas un darījušas ar viņiem kopā. Entuziasms, ar kādu Kristīne un Kalle ķērās pie kultūras telpas veidošanas Liepājas graustu rajonā, nav nopērkams par naudu, to nevar ieplānot, to nevar palūgt Eiropas fondiem. Tāpēc Liepājas domei tagad būtu jāizjūt milzīgs kauns par to, ka šis entuziasms nav ticis uztverts kā pilsētas iespēja, bet neatgriežami palaists vējā. Taču par to, vai kāds tur ir spējīgs izjust kaunam līdzīgas jūtas, pavisam noteikti varēs spriest pēc tā, kas atradīsies ēkās, kuras līdz šim piepildīja K@2 aktivitātes.
Taču, runājot par sliktāko, ir, protams, jādomā arī par labāko. Nenoliedzami tās varētu būt rindiņas, ko Kristīne un Kalle ar dažādām kultūras un mākslas aktivitātēm ir ierakstījuši ne vien Karostas, bet arī Latvijas kultūras vēsturē. Taču viņu vislabākais darbs, manuprāt, ir saistīts ar nākotni. Proti, visus šos gadus viņu durvis (arī viņu dzīvokļa durvis šā vārda vistiešākajā nozīmē) nekad nebija slēgtas Karostas bērniem - ne sekmīgajiem, ne nesekmīgajiem, ne latviešiem, ne krieviem, ne bērniem, kas auga labās ģimenēs, ne bērniem, kam ģimenes vispār nebija, ja vien par tādu nav uzskatāms kāds alkoholiķis vai alkoholiķe. Ne tik daudz mākslas, cik šo Karostas bērnu dēļ, kas varēja, drīkstēja un gribēja pie viņiem ierasties jebkurā diennakts stundā, varēja šķist, ka Kristīnei un Kallem faktiski nav privātās dzīves telpas. Reizēm viņus apzaga, taču viņi turpināja neslēgt bērniem durvis.
Tagad Kristīne un Kalle ir prom. Bet viņu Karostas bērni pa šiem gadiem ir izauguši. Un, ja Liepājas dome to nav spējusi novērtēt, tad mums, pārējiem, gan būtu jāsaprot, ka Kristīne un Kalle ir gādājuši arī par to, lai mūsu visu dzīve būtu drošāka. Latvijā pilnīgi noteikti tagad ir kau t nedaudz mazāk gados jaunu likumpārkāpēju, nekā liktenis bija lēmis.