Kā pareizi saskaitīties
1. Spriežot pēc rosības mediju telpā un ļaužu sarunās, pār valsti pagājušajā nedēļā nolaidās atskārsme, ka pretēji pierastajam šoreiz process netiks atcelts vai iesaldēts un ka ar emocionālo pārliecību - vai tad tas, kas man pieder, ir baigais īpašums?! - nepietiks - nāksies vien deklarāciju aizpildīt. Un tad, protams, izrādījās, ka neskaidrību ir daudz, turklāt pat profesionāļu vidē. Klasisks piemērs ir parādsaistību uzrādīšana. Ar hipotekārajiem kredītiem, līzingiem un tamlīdzīgi pārpratumi nerodas, bet jautājums ir, vai parādsaistības ir arī cilvēka izsniegts galvojums, piemēram, dārgajai atvasei, kura šādu kredītu ņēmusi? It kā nav, bet diemžēl var gadīties, ka par tādām kļūst. Trakākais ir tas, ka neba nu Valsts ieņēmumu dienests (VID) speciāli samudžinājis procedūru vai slēpj informāciju, ticamāk - neskaidrības rodas tāpēc, ka nepilnības ir pieļautas idejas izstrādes sākumposmā, un nu būs nepieciešami labojumi/papildinājumi - zināmā mērā pēdējā brīdī.
Tomēr var prognozēt, ka ierasti samocīti, tomēr pilsoņi un VID galu galā tiks skaidrībā, ko un kā jāraksta ailītēs. Bet jāpiekrīt nodokļu jomas speciālistam Jānim Zelmenim, kurš aizvadītajā nedēļā sarunā ar Dienas Biznesu piebilda: «Šī mantiskā stāvokļa deklarācija faktiski ir sava veida pātaga, taču joprojām nodokļu maksātāji neredz to burkānu - kāpēc jāmaksā nodokļi un ko viņi par to saņems pretī.»
Nomirt darbavietā
2. Ir situācijas, kad, racionāli spriežot, ir skaidra nepatīkama lēmuma neizbēgamība, tomēr emocionāli to akceptēt ir grūti. Kamēr cilvēks ir spēka gados, pensionēšanās vecuma un saņemamās pensijas lielums viņam šķiet kaut kas tāls un ne sevišķi aktuāls. Savukārt, ja cilvēks darbu jau sāk uztvert kā fiziski, psiholoģiski arvien vairāk nogurdinošu, ziņa, ka nosacītas atpūtas periods attālinās, ir nepatīkama. Iespējams, tādēļ valdības lēmums pagājušā nedēļā sākt pensionēšanās vecuma sliekšņa paaugstināšanu jau no 2014. gada būs ļoti nepopulārs - lai cik daudz un saprotami skaidrots, ka alternatīvu (ja neskaita pensiju samazināšanu) nav. Un ka arī pierastā recepte «lai zog mazāk!» šoreiz nederēs, jo pensiju budžeta stāvoklis nav saistīts ar valsts līdzekļu saprātīgu izlietojumu klasiskā izpratnē - var kaut visus oligarhus pakārt Doma laukumā, tomēr strādājošo skaitu tas nepalielinās.
Pragmatiskāk noskaņotie valdības lēmumu kritizē un norāda, ka runa nav par negribēšanu strādāt, bet iespējām vecākiem cilvēkiem darbu atrast vai saglabāt. Un tā diemžēl ir taisnība. Visi nevar (par laimi) strādāt birojos. Var jau daudz un pareizi runāt par dzīves ilguma pagarināšanos, kopējā veselības stāvokļa uzlabošanos (kam gan Latvijas gadījumā grūti piekrist), tomēr, ja ekonomikas struktūra ir tāda, ka tajā vāji attīstīta iespēja strādāt ar samazinātu slodzi, mājās utt., relatīvi mundram un strādāt gribošam sešdesmit gadu vecam kungam savu labo gribu un spējas parādīt būs grūti. Tāpēc, lai cik apnicīgi bieži tiek piesauktas nodokļu atlaides - lai veicinātu jauniešu nodarbinātību utt. -, liekas, ka arī sirmgalvju gadījumā tādas būs nepieciešamas, lai darba devēji izturētos pret šo vecuma grupu iecietīgāk.
Un, protams, fundamentāls ir jautājums, kā ar šādu fonu motivēt jaunus cilvēkus veikt iemaksas savā pensiju uzkrājumā («es jau tik ilgi varbūt nenodzīvošu»). Par labu nāktu, ja veiksmīgāk strādātu pensiju sistēmas otrais un trešais līmenis, jo tad daļa no jaunajiem, kuri ne sevišķi uzticas valstij, vismaz ieguldītu privātajos fondos. Diemžēl tuvākajos gados tas maz ticami, tādēļ jaunā un vidējā paaudze par savu vecumdienu krājkasīti uzskatīs nekustamo īpašumu, ko mūža nogalē pārdot vai izīrēt.
Ar Bērziņu nav garlaicīgi...
3. Lai cik daudzināts ir Valsts prezidenta nosvērtais raksturs, viņš tomēr pamanās pārsteigt. Ja atceras Bērziņa sākotnējo nostāju valodas referenduma jautājumā, politikas vērotājiem varēja izbrīnā paplesties acis, dzirdot, cik strikti un atbalstoši viņš izsakās par leģionāriem un 16. marta atceres dienu. Jāsecina, ka valsts pirmā amatpersona publiski runā tā, kā viņš, lietojot klasiķa vārdus, jūt «ar iekšām». Vairākumā gadījumu tā ir laba īpašība pat augsta amata ieņēmējam (arī tad, ja tā var radīt diplomātiskus negludumus - atcerēsimies Bērziņa savulaik pausto skepsi pret NATO operācijas Afganistānā jēdzīgumu). Prezidentam gan jāatceras, ka šāds tiešums var izraisīt nevajadzīgu iekšpolitisku šūmēšanos (kā gadījās, izsakoties par nepieciešamību rakstīt jaunu Satversmi). Jāatzīst, ka Bērziņa iestāšanās par leģionāru atceres dienu ir viņam riskanta - Latvijai nedraudzīgiem spēkiem un medijiem nu ir papildu iemesls šausmināties, un prezidents zināmā mērā uzņemas līdzatbildību par iespējamiem incidentiem 16. martā. Lai kā arī būtu, Bērziņš ir atgādinājis, ka ir patstāvīga figūra, un atliek cerēt, ka tas parādīsies arī citos, ar ekonomiku saistītos jautājumos.
Šonedēļ...
Cik noprotams, šonedēļ aviokompānijas airBaltic nosacīti jaunā vadība iepazīstinās valdību ar savu skatījumu uzņēmuma finansiālā stāvokļa stabilizācijā un tālākā attīstībā. Tas ir būtisks jautājums airBaltic pakalpojumu lietotājiem - runa ir par lielām summām, kuras valstij var nākties papildus ieguldīt, kas pašreizējā budžeta situācijā ir kutelīgs jautājums. Toties pats satiksmes ministrs valdības 6. marta sēdē dos novērtējumu Valsts kontroles kritikai par uzņēmumu Latvijas autoceļu uzturētājs un Latvijas valsts ceļi darbu.
Savukārt starp Saeimas komisijās skatāmiem jautājumiem intereses vērtas varētu būt diskusijas Valstiskās audzināšanas apakškomisijā par stāvokli mazākumtautību izglītības iestādēs (6. marts), kā arī Veselības ministrijas ziņojums par e-veselības attīstību (Sociālo un darba lietu komisija, 7. marts). Aktuālu tēmu - narkotiku biznesu Latvijā - apspriedīs Aizsardzības un iekšlietu komisija (7. marts).
Un, protams, publiskajā telpā būs vieta ekspertu komentāriem par to, ko reāli nozīmēs aizvadītajā nedēļā parakstītais jaunais ES dalībvalstu līgums par stingrāku fiskālo politiku, kā attīstīsies ES un Baltkrievijas (Latvijai svarīgs ārējās tirdzniecības partneris) konflikts.