No sākuma es jums pastāstīšu, kā var nomazgāties, ja mājās nav dušas un karstā ūdens (man ir, viss kārtībā!). Uzvāra pilnu tējkannu un vienu vidēju katliņu ūdens un spainī sajauc to ar auksto ūdeni. Tad, ja ir gari mati, var noliekties uz leju pie vannas vai izlietnes un, ar kausiņu lejot ūdeni uz galvas, matus saziepēt, kondicionēt un izskalot. Kad tas padarīts, palicis ir gandrīz pusspainis tīra ūdens. Nu kāpj iekšā vannā vai kādā citā baļļā, aplaistās, saziepējas un ar atlikušo ūdeni noskalojas. Un tagad man nestāstiet, ka ir krīze, nav naudas, nav ūdens, nav nekā un katru dienu jūs iesiet uz ielas ar taukainiem matiem un netīrs.
Spaini silta ūdens pēc šīs pašas receptes var sagatavot arī kultūras iestāde, mājas saimnieks, veikalnieks vai kāds cits trūkumā esošs institucionālais un korporatīvais ķermenis, jo ar spaini ūdens pietiek, lai uz svētkiem nomazgātu logus, durvis un sapostu vismaz ieeju. Padomājiet, cik daudz laba Latvijai varētu izdarīt viens spainis ūdens! O, jā, kad jūs bijāt jauni, jūs arī visu ko gribējāt mainīt, gājāt talkās un protestos. Tagad? Nu kādi tur logi, meitiņ.
Vēl viens stāstiņš ir par interjeru, lai arī nez kāpēc atcerējos pastas Skaidra smaržu un to, kā savulaik, kad nebija cifi un fēriji, ar to varēja izberzt balti baltu izlietni. Nu kaut kas tur ir, kas man patīk. Tādi smalki graudiņi, skaņa, ar ko tie skrāpē balto emalju. Bet atpakaļ pie interjera, kas ir atgriezies kā stabila lieta arhitektūras procesā. Tā bija liela lieta 90.gadu sākumā, kad arhitekti dibināja savus pirmos uzņēmumus un projektēja veikaliņus. Man tas joprojām šķiet svarīgs uzdevums, kad maza istabiņa - varbūt trīs, bet varbūt arī kaut kas lielāks - ir jāiekārto tā, lai tas būtu vietai un saimniekam derīgi, visai mājai un Latvijai derīgi.
Latvijai derīgs man šķiet interjers, kurā nav uzspiestas pagātnes kārtības, ar to domājot konceptuālo vēstījumu, ne tradīcijas vai kādu ģimenes lietu, ko privāti izdzīvot savā mājā. Vēsturiskie nami, kuros strādā, uzņem viesus un filmējas mūsu Valsts prezidents, ministri, deputāti, valsts iestāžu darbinieki demonstrē vērtības, kas mēģinājumu Latviju veidot par gudru un inovatīvu valsti padara neticamu. Smagi aizkari, lustras un mēbeles, trofeju skapji un hierarhiskas telpas. Īsti nevar saprast, kas tajās mīt - vadoņi vai sasmaržojušies nabagi samta vestēs. Ja varētu šīs mantas tāpat kā Parex bankas veco godību pārdot un izsolīt, valstij būtu mazliet naudiņas tēla atsvaidzināšanai. Veco mantu tirdziņi tagad ir topā. Vēl tikai spainīti ūdens, un visi tīri, bez krāmiem un saposušies sēdīsim pie galda. Priecīgus svētkus, Latvija, un jaunu dzīvi nākamgad!