Pagaidām ievērības cienīgs ir jau pats fakts vien: varam savākt tik lielu olimpiādes līmeņa sportistu skaitu. Tas neapšaubāmi ir lieliski. Slikti nav arī tas, ka daža delegāciju pavadošā amatpersona atturēsies no radu un draugu līdzņemšanas, kas pašreizējos apstākļos, taisnību sakot, būtu arī skandalozi. Varbūt ne gluži slikta, tomēr uzmanīgākam vērtētājam piedauzīga gan šķitīs ziņa par izglītības un zinātnes ministres Tatjanas Koķes (ZZS) iekļaušanu starp līdzbraucējiem. Ņemot vērā, ka tieši šīs kundzes valdīšanas laikā izvērsušās problēmas Latvijas sportistu «kalvē» Murjāņu Sporta ģimnāzijā, bet valsts sporta skolas tika nogrūstas uz pašvaldību pleciem, viņai nāktos gan būt ieturētākai un ne tikai netērēt tos pāris tūkstošus budžeta naudas jaukajai ekskursijai, bet arī izrādīt daudzmaz takta izjūtu, jo Latvijas lielā olimpiskā komanda un tās iespējamie sekmīgie starti nu nekādi neizriet no Koķes kundzes politiskās darbības.
Tas, ko redzēsim risināmies Vankūverā, būs senu ieguldījumu un ilgstošu pūļu augļi. Protams, kā kuram katram Latvijas patriotam, tos baudīt nav liegts arī Koķei, bet tad nu, lūdzu, ievērojot distanci gan telpā, gan tā visa attiecināšanā uz sevi. Pašas ministres darbības patiesais pienesums sāks parādīties tikai pēc gadiem, un kas zina, vai tad Latvija spēs piepildīt olimpisko bobu vai tikai kamaniņas, vai arī viss pasākums ar tā savulaik kuplo vēsturi tiks vilkts uz meža pusi pavisam neolimpiskās ragaviņās.
Lielās delegācijas sakarā aktualizējas arī jautājums, kas tad īsti un pēc būtības ar «tiem latviešiem» notiek? Plašsaziņā sports ieņem tik ļoti lielu daļu, ka gribot negribot jāpievērš uzmanību skeptiķu pārspriedumiem, ka šādi tiek kompensēts iztrūkums citās jomās. Pēc Senās Romas populisma standarta «Maizi un izpriecas!» vērtējot, liels izpriecu īpatsvars var nozīmēt arī to, ka ar dienišķo maizīti tautai tā ir, kā ir. Spējīgu cilvēku mobilizēšana vienam pasaules līmeņa notikumam, kurā ar piedalīšanos vien jau tiek garantēts šāds vai tāds, tomēr pasaules plašuma skanējums, ir arī tūlītējāks un lētāks pasākums par valsts tēla spodrināšanu ar jēdzīgām reformām un konsekventu politiku. Un mūsu hokeja fani par Latvijas varēšanu pārējo pasauli noteikti spēj pārliecināt vieglāk, nekā valdība to spēj attiecībā pret starptautiskajām kredītaģentūrām. Tā nu, valstiskuma tradīciju trūkuma pēc nespēdama vēlamā virzienā stumdīt un pienācīgi kontrolēt savus valdītājus, tauta koncentrējas uz gumijas gabala stumdīšanu pa ledu un līdzīgām nodarbēm. Var jau, protams, arī tā, tikai jātur prātā, ka sporta retoriku un ar to saistītās emocijas ir viegli un - šai gadījumā jāsaka - arī lēti lietojamas populismam un demagoģijai. Kamēr pūlis auro, «lielie zēni» sakārto īstās lietas.
Tomēr gluži tā, ka bez stadiona Latvijai citu cerību vairs nav, arī nebūtu taisnīgi spriest. Ja, turpinot sporta tēmu, savu valstisko sadzīvošanu nosaucam par spēli, tad jau kādu laiku būtiskās rīcības «bumbiņa» ir laukuma tieslietu pusē. To nosaka gan ar starptautisku autoritāti noteiktā diagnoze - valsts nozagšana -, gan vienkārši bezatbildīgā ampelēšanās, kas ir kontrolējama, izmeklējama un pilnīgi noteikti sodāma. Protams, kaut daļēji nozagtas valsts apstākļos, kas atsaucas uz visām valsts varas sfērām, tas ir apgrūtināts uzdevums. Tomēr ar prieku jāsecina, ka spējam arī to, jo tieslietu darbinieki ar pie viņiem nonākušo «bumbiņu» tiek galā aizvien veiksmīgāk. Vispirms bija pašreizējai politiskajai varai neglaimojošie, jebšu izsvērtie Satversmes tiesas (ST) spriedumi, tad - Māra Vīganta izvirzīšana par Augstākās tiesas tiesnesi pretēji Saeimas nepārprotami politizētajam un visai nesenajam viņa noraidījumam. Un nu - arī Gunāra Kūtra pārvēlēšana par ST priekšsēdētāju uz nākamajiem trijiem gadiem, kas apkārtējā nedrošībā (arī gaidāmo sportisko sniegumu sakarā) vieš cerību uz pilsonisku sabiedrību stiprinošu, sakarīgu pēctecību un tiesisku stabilitāti. Tiem jābūt galvenajiem apsvērumiem arī drīz gaidāmajā ģenerālprokurora kandidatūras izraudzīšanā.
Dažam gan gribētos tautu noturēt tribīņu patriotisma līmenī vien, tikai tas neizdosies - mēs vismaz pagaidām varam un protam gan izmanīgi darboties daudzajās sporta disciplīnās un priecāties par to, gan aizvien pārliecinošāk uzturēt tiesu un taisnību, un gan jau iemanīsimies nolikt pie vietas dažu politisku nekauņu, bet viņa vietā - kādu, kurš pratīs un spēs.
Spēsim. Tā domāt ļauj ne tikai lielā sportistu delegācija, bet cita starpā arī Kūtra kunga vadītās tiesas noslogojums. Un tas nav tikai tāpēc, ka netaisnības augušas augumā. Nē, augusi ir arī ļaužu tiesiskā pašapziņa un paļāvība. Tā arī turpināsim.