Ierēdņi un krīze
Ierēdnis ir persona ar īpašu statusu, kas tiešās valsts pārvaldes iestādē izstrādā jaunus normatīvus, pieņem iedzīvotājiem saistošus lēmumus, rīkojas ar valsts finansēm un veic citas atbildīgas darbības. Īsi sakot - visi ierēdņi ir amatpersonas, taču ne visas amatpersonas ir ierēdņi.
Šo valsts pārvaldē svarīgo cilvēku - ierēdņu - krēsli visnopietnāk saļodzījās finanšu krīzes laikā, kad no 2007. līdz 2010. gadam civildienestu atstāja 26% jeb 4209 darbinieki. Kopš tā laika veiktas vien nebūtiskas skaitliskas izmaiņas.
Cita aina paveras amatpersonu algām atvēlētajos līdzekļos. 2007. gadā uz 16 050 ierēdņiem sadalīta tāda pati summa kā 2015. gadā uz vairāk nekā par četriem tūkstošiem mazāku skaitu - 11 707 galviņām. Visvairāk no budžeta amatalgām, ignorējot krīzi, izmaksāts 2008. gadā - 168 160 740 eiro, savukārt divus gadus vēlāk, samazinot ierēdņu skaitu mazliet vairāk nekā par trim tūkstošiem, izdevies sasniegt pēdējā laikā zemāko budžeta patēriņu šajā ziņā - 115 698 738 eiro. Pēc tā šim mērķim atvēlētie līdzekļi piedzīvoja gandrīz 8 miljonu kāpumu, un summa turpinājusi augt.
Ietaupītais motivēšanai
Valsts kancelejas vadītājs Mārtiņš Krieviņš pērnā gada nogalē veicis auditu iestādē, tā rezultātā līdz ar februāri savu posteni pametīs deviņas amatpersonas, tostarp četri ierēdņi. Pēc darbinieku atlaišanas atalgojumu fonds gan nemainīsies - ietaupītos līdzekļus (aptuveni 150 tūkstošus gadā) izmantos citiem mērķiem, piemēram, labāko darbinieku motivēšanai. Šādu soli varot uzskatīt kā piemēru ministrijām un citām valsts iestādēm - jāsāk ar kārtības ievešanu savās mājās. Tomēr nav skaidrs, vai citas valsts iestādes pārņems šo stafeti.
Valsts kancelejas Komunikācijas departamenta vadītāja Linda Jākobsone Dienai zina teikt, ka samazinājumu var saistīt arī ar iedzīvotāju skaita kritumu - paliek arvien mazāk personu, kurām ir jānodrošina pakalpojumi. Šādam apgalvojam piekrīt Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore Līga Menģelsone: «Ja vērtē valsts pārvaldes efektivitāti un apjomu pret iedzīvotāju skaitu, šobrīd ir vairāk ierēdņu un amatpersonu, nekā tas būtu nepieciešams.»
Te jānorāda, ka iedzīvotāju skaits arvien turpina kristies - desmit gados saskaņā ar oficiālajiem statistikas skaitļiem Latvija zaudējusi gandrīz 242 tūkstošus ļaužu.
Proporcija līdzīga
Citādi spriež sabiedriskās politikas centra Providus pētniece Iveta Kažoka - mehāniski saistīt ierēdņu skaitu ar valsts demogrāfiskajām izmaiņām neesot pareizi. Lineāra to skaita samazināšanās nevar turpināties bezgalīgi, ir funkciju minimums, kas valstij jāpaveic neatkarīgi no tā, cik ir iedzīvotāju. Piemēram, vienmēr būs vajadzīgi cilvēki, kuri izstrādā un pieņem lēmumus ekonomikas, aizsardzības, izglītības, zemkopības, kā arī daudzās citās nozarēs. Taču viņa uzskata par apsveicamu, ka jaunais Valsts kancelejas direktors spējis atrast veidu, kā labi strādāt ar mazāk darbiniekiem. Pārliecības par to, ka tam sekos arī citas iestādes, gan ekspertei nav.
Līdzīgās domās ir arī politologs Jānis Ikstens. Pēdējos gados redzama stagnācija, taču viņš uzver, ka 2006. gadā ierēdņu skaits no iedzīvotāja daudzuma ir 0,60%, savukārt 2015. gadā - 0,58%. Tāpēc aplami būtu apgalvot, ka civildienestā esošo personu attiecība pret demogrāfiskajiem rādītājiem cauri laikiem paliek nemainīga vai aug.
M. Krieviņš gan uzsver, ka ierēdniecības struktūra joprojām nav optimāla. Daudzas lietas iespējams efektīvi izdarīt arī ar mazāku resursu skaitu. Darba devēju pārstāve L. Menģelsone, piekrītot šim apgalvojumam, vēl piebilst, ka būtu jāveicina valsts pārvaldē strādājošo motivācija. Līdz ar to viņa atbalsta izmaiņas atalgojumu sistēmā, padarot to motivējošāku. Viņasprāt, tikai neliela, bet efektīva valsts pārvalde kopā ar uzņēmējiem var palīdzēt veicināt tautsaimniecības attīstību.