Labklājības ministrija (LM) no valsts budžeta līdzekļiem apmaksātu rehabilitāciju piedāvā vien 45 nepilngadīgajiem gadā, turklāt tam tiek atvēlēta kvalitatīva pakalpojuma prasībām nesamērīgi maza summa - 28 eiro dienā vienai personai. Tas ir gandrīz tikpat, cik maksā ieslodzītā uzturēšana, kam - atšķirībā no narkotiku atkarīgajiem - nav nepieciešama nedz multidisciplināra speciālistu palīdzība un īpašas terapijas programmas, nedz daudzas citas valsts izvirzītas prasības - sākot no kvalitatīvas ēdināšanas un aktīvās atpūtas iespējām, beidzot ar dzīvojamajām telpām, sadzīves priekšmetiem un izvadāšanu uz skolu.
Februāra vidū LM izsludināja publisko iepirkumu par sociālās rehabilitācijas pakalpojumu sniegšanu no psihoaktīvām vielām atkarīgiem bērniem. Pieteikšanās termiņš noslēdzās pagājušajā nedēļā, un pakalpojuma sniegšanai varēja pieteikties gan valsts, gan privāti uzņēmumi, kuri atbilst kritērijiem un spēj jauniešus ievest atpakaļ normālā dzīvē par cenu, kas ir vēl zemāka par 28 eiro dienā. LM valsts sekretāre Ieva Jaunzeme skaidro, ka visiem bērniem apmaksāta ir tikai detoksikācija: «Tai sekojošajam rehabilitācijas procesam pēc visām trim fāzēm būtu jāilgst pusotru gadu, taču statistika rāda, ka to iziet ļoti maz jauniešu. Turklāt 45 bērni nekad nav uzņemti - vienmēr bijis mazāk.»
Skopojas un pārmet
Līdz šim daudzus gadus nepilngadīgos no narkotiku atkarības pēc LM pasūtījuma ārstēja Veselības ministrijas paspārnē esošais rehabilitācijas centrs Saulrīti, kas atrodas Straupes narkoloģiskās slimnīcas teritorijā, taču LM sadarbību ar iestādi izlēmusi pārtraukt. «Viņiem nav atbilstošas kvalitātes un vajadzīgās disciplīnas - bērni bēguļo, rezultātu nav. Iepriekš bijām sastādījuši administratīvo aktu, bet vēlāk nolēmām, ka jārīko jauns iepirkums,» skaidro I. Jaunzeme, piebilstot, ka Saulrīti var piedalīties arī jaunajā iepirkumā.
«No kurienes nebēg? No bērnu namiem un pat no mājām bēg! Esam atvērta tipa iestāde, bet kvalitātes trūkumu mums nevar pārmest - strādājam jau 23 gadus un nejūtamies apdraudēti,» norāda Saulrītu vadītājs Sergejs Parfenkovs. Viņš atklāj, ka līdz šim LM par viena bērna rehabilitāciju maksāja vēl mazāk - tikai 19,90 eiro dienā. «Šobrīd pie mums ārstējas 12 jauniešu, galvenokārt 13-16 gadu veci, vairākiem konstatēta atkarība no «spaisa». Daudzus atved pēdējā brīdī, piemēram, pēc četru gadu atkarības. Bet mēs faktiski nodarbojamies ar labdarību. Uzreiz nevaru pateikt, cik lielas ir viena jaunieša rehabilitācijas reālās izmaksas, jo tur vajadzīgi smalki aprēķini, bet bērnu nogādāšana līdz skolai Cēsīs un atpakaļ atsevišķā autobusā, kā to pieprasa LM, centram izmaksā 350 eiro dienā.» Jautāts, kāds šādā gadījumā ir viņu biznesa modelis, S. Parfenkovs atzīst - pakalpojums tiek nodrošināts par slimnīcas kopējiem līdzekļiem, bet šādi rīkoties liekot vēlme palīdzēt bērniem izrauties no narkotiku gūsta. Saulrītu vadītājs gan pauž neizpratni, kāpēc LM minēto iepirkumu šogad izsludināja trīs mēnešus vēlāk nekā parasti: «Tas nozīmē, ka iekavētajā laika posmā netika uzņemti bērni, bet viņu rehabilitācijai paredzētā nauda budžeta pārdalē novirzīta kam citam. Tā ir shēma, un mēs neesam muļķi.»
Solis līdz bezizejai
Tikmēr statistika ir dramatiska - bērnu skaits, kam pirmo reizi uzstādīta diagnoze par narkotisko, psihotropo un toksisko vielu intoksikāciju, 2012. gadā bija palielinājies vairāk nekā divas reizes, bet šā brīža situācija varētu būt vēl satraucošāka, ņemot vērā pērn valstij pāri vēlušos «legālo» narkotiku popularitātes vilni. Latvijas Atkarības psihologu apvienības psihoterapeite un psiholoģe Aelita Vagale norāda, ka brīvi nopērkamos zālīšu maisījumus lieto galvenokārt pusaudži, bet vecuma kategorijā virs 20 gadiem joprojām nesamazinās tā saucamo klubu un klasisko narkotiku lietotāju skaits. Speciāliste arī atzīst, ka valstī vāji funkcionē mehānisms, kā narkotiku postā ierautos bērnus nogādāt līdz rehabilitācijai: «Jaunās vielas pieejamas jebkur, bet laukos ir problēma, ka vecāki nespēj šo bērnu aizdabūt līdz speciālistam - kam nav mašīnas, naudas un motivācijas -, vienkārši nevar izbraukāt. Pēc mūsu novērojumiem, aptuveni divas trešdaļas vecāku, kuru bērniem ir atkarības problēmas, nav maksātspējīgi.» Jautāta, kas notiek ar tiem, kuri laicīgi nesaņem palīdzību vai nevar to atļauties, A. Vagale ir kodolīga: «Vai nu turpina lietot vielas un saslimst ar HIV, B, C hepatītu, vai iet bojā. Tāpat bezizejā nonāk, nespējot samaksāt par kārtējo nepieciešamo narkotiku devu, tam seko zagšana, prostitūcija - tieši kriminālpārkāpumu dēļ ļoti daudz narkomānu nonāk uz apsūdzēto sola. Bezizejas un bezspēcības sajūta narkomānu piemeklē pakāpeniski un samērā ātri. Taču izrauties no atkarības ir iespējams - pēc akūtās fāzes, kas tiek pavadīta slimnīcā, nepieciešama ilgstoša terapija, kam jāvelta laiks un nauda, kā arī, galvenais, - jābūt motivācijai.»
Patlaban sociālās rehabilitācijas funkciju valsts vietā uzņēmušās veikt daudzas nevalstiskās organizācijas, kas, piesaistot Eiropas Savienības fondu līdzekļus, organizē īstermiņa projektus. Tomēr tie nespēj izraut no atkarību posta - vien veikt riska grupas bērniem diagnostiku un sniegt rekomendācijas vecākiem.