Latviskā ainava
Lielāko tiesu daudzi manto senču lauku sētu vai arī nopērk no saimniekiem jau gatavu īpašumi, kur jau aug koki, krūmi. «Neesam ne tuksnešu, ne stepju cilvēki, jo mums vajag kādu robežu - mežu, kokus. Ja ir ūdens, tad noteikti tā robeža ir vaļā, lai var skriet peldēties,» vispārējo situāciju raksturo ainavu arhitekte Gundega Lināre. Ja ir sena lauku sēta, tad tās centrs ir liepa, nevis ozols, kā varētu domāt. «Ozols ir varens senču koks, taču to nestādīja tuvu mājai, bet gan pakalniņā, blakus Jāņu svinēšanas vietai. Lauku sētas koks ir liepa ar bišu sanoņu, ar liepziedu smržu. Tas ir mātes koks, jo lauku sētā dzīvojās māte ar bērniem, bet saimnieks bija vairāk uz lauka, kur ara, ecēja. Un tad, ja plēsa līdumu, vienmēr lauka vidū atstāja ozolu, lai būtu paēnis, kur atpūsties zirdziņam un saimniekam, kur paēst pusdienas. Tāpēc jau tagad var redzēt daudz lielu vientuļu ozolu lauka vidū,» tēlaini stāsta Gundega Lināre.
Sākt tukšā vietā
«Par mājas iespējamo novietojumu, plānojumu un dārza ainavu ir jāpadomā pirms gruntsgabala pirkšanas,» iesaka G. Lināre. Viņas padoms - savākt pēc iespējas vispusīgāku infomāciju par attīstības projektiem iecerētās apbūves tuvumā, konsultēties arī ar āderu speciālistu, lai noskaidrotu, vai gruntsgabalā iespējams ieprojektēt māju tā, lai būtu mierīga vieta vismaz dažām gultām. Satelītkartē var iegūt arī iecerētās vietas aerofoto. Ja māja jau uzcelta, tad ainavu arhitekte iesaka fotografēt ārskatus no visiem ēkas (ja ir otrais stāvs) logiem.
Māris Narvils, LLKC Augkopības nodaļas vecākais speciālists, iesaka: «Dārza plāns veidojams ļoti vienkārši. Pirmkārt, var izmantot jau gatavos plānus, kas pieejami zemesgrāmatā vai Lauku atbalsta dienesta (LAD) mājaslapā, iegūstot atbilstoša lieluma dārza robežas plānu. Otrkārt, var vienkārši iziet dārzā un pašrocīgi uzzīmēt, kas kur atrodas, izdarot atzīmes pēc dabā esošajiem lielākajiem kokiem un augļu kokiem. Šāds plāns ļaus ātri saprast, vai dārzā vispār vēl ir vieta jauna auga stādīšanai.»
Pirms ķerties pie labiekārtošanas un apzaļumošanas darbiem, jānoformulē atbilde uz jautājumu, kādas ir ģimenes ieceres un sapņi par savu dārzu un to īstenošanas iespējas konkrētajā gruntsgabalā. Ja pērk vietu tukšā laukā, sāk no nulles, tad, protams, var pasūtīt projektu ainavu arhitektam, apmaksāt tāmi un pēc pāris mēnešiem jau atpūsties starp ziedošām puķēm, zaļojošiem kokiem. «Bet ir krietni par vēlu sākt domāt par dārza plānošanu tad, kad ap jaunuzcelto māju vējš dzenā smiltis vai purva kūdras putekļus,» zina teikt G. Lināre. «Viena padoma, ko stādīt, kā darīt, nav, jo tā nav spēle «visi dara tā». Tā tikai mēdz būt jauno projektu rindu mājās no sākuma. Pēc tam jau katrs ap sevi veido vidi pēc savas gaumes un arī iespējām.»
Skatīties no labākajiem
Bet tieši koku stādīšana ir viens no pirmajiem darbiem sētā. Agrāk tas bija vienkārši - aiziet uz mežmalu un paņemt kādu liepu, ozolu, bērzu. Egles stādīja gar ziemeļu, ziemeļaustrumu malu, lai kavētu aukstos vējus.
Ja runa ir par lauku sētu, tad tajā ir jābūt visam - gan sakņu dārziņam, gan vagām, kur audzēt kartupeļus ziemai, gan ogu krūmiem un augļu kokiem, gan arī puķu dobēm skaistumam. Lauku sēta var būt arī kā atspēriena punkts, lai piepelnītos - citam tā ir jau lielražošana, citam platība mazāka, tas izaudzē kaut ko tirgum, radiem, draugiem. Pēdējā laikā lauku sētas bizness - pirts pasākumi. «Vienojošais, kas dominē piemājas sētā - puķe pie mājas, roze skaistumdārzā un arī gurķu un zemeņu dobes. Ja ne lielas dobes, tad dillēm un lociņiem vieta vienmēr atradīsies. Gadās arī, ka tos stāda starp puķēm. Un kāpēc ne?» stāsta Gundega Lināre. «Latvietis vienmēr bijis praktisks. Bet tas ir līdz brīdim, kad ārpus pilsētas īpašumu nopērk bagāts pilsētnieks ar domu, ka tā lauku sēta ir tikai kā investīcija. Tad ir liels žogs apkārt mājai, mežam un ezeram.»
Tomēr skaistu un sakoptu sētu vārti veras vaļā, lai ļautu arī citiem priecāties, lai apmainītos pieredzē (un arī ar stādiem). Viena lieta - daiļdārzu fotogrāfijas pētīt žurnālos, bet pavisam cita - apskatīt dzīvajā, sajust dārza atmosfēru, no skaisto dārzu saimniekiem mācīties.
Varam tikai priecāties, ka daiļdārzu un sakoptāko sētu konkursi Latvijā notiek ik gadu. Tie ir gan plašāka mēroga, gan arī lokālāki - pagasti, pilsētas rīko vietēja mēroga skates. Rīgas dārzkopības un biškopības biedrība (RDBB) daudzus gadus bijusi iniciatore skaistāko dārzu konkursam, un tāds būs arī šogad. «Tāds kā ievads Latvijas simtgadei,» piebilst RDBB ilggadējā priekšsēdētāja Gunta Lāce. Starp citu, konkurss par skaistāko lauku sētu spējis izdzīvot cauri padomju laikiem jau no pirmajiem ulmaņlaikiem.
«Bet dārzi mainās - izaug mazbērni, un atkal viss jāpārtaisa pa jaunam,» tā saka kurzemniece Ilga Bērziņa, kura uzņem interesentu grupas savā daiļdārzā. Tajā vietā, kur pirms desmit gadiem bija bērnu rotaļu laukums, tagad ir izrakts dīķis, kur saimniekam zivis makšķerēt. Viņa zina teikt, ka visvairāk laika aizņem un lielāku uzmanību prasa vasaras puķes un akmeņdārzs, bet laiku ekonomē bagātīgi ziedoši krūmi un skujeņi, kas aizvien vairāk dominē viņas dārzā.
Starp novadiem - Kurzemi, Latgali, Vidzemi, Zemgali - daiļdārziem nav lielu atšķirību. Tik vien kā augu sugu un šķirņu izvēle atkarībā no to ziemcietības, salizturības un augsnes prasībām. Atšķirību nosaka finansiālais jautājums, cik daudz līdzekļu var ieguldīt apzaļumošanā. «Puķumīlestība ir liela. Bet ir jāpadomā, ja iestādīs, vai arī pagūs sakopt - izravēt, mēslot, laistīt. Nedrīkst kļūt par dārza vergu,» saka Ilga Bērziņa. Bet ne tikai no iekoptākajām lauku sētām un daiļdārziem var mācīties. Teoriju par dārzu plānošanu, augu izvēli un stādīšanu RDBB rīkotajos kursos apgūst gan tie, kuriem jau ir dārzs, gan arī tie, kuriem tā vēl nav, bet ir tikai sapnis par savu dārzu. Uz kursiem brauc interesenti no visas Latvijas. Gundega Lināre ir gandarīta, ka ainavu veidošanas kursus apmeklē arī diplomēti arhitekti, jo māja un dārzs - tas ir vienots ansamblis, viens otru papildina.