«Es stāvu pie darbgalda, bet domās esmu mājās un prātoju, ko tajās pārveidošu, remontēšu,» atceras J. Jurjāns, kurš vēlējies ārzemēs pastrādāt gadu. Iznāca ilgāk, bet vienmēr zinājis, ka atgriezīsies.
J. Jurjānam ir 34 gadi, viņš ir no tiem, kas pārbrauca, nezinot, ko šeit, Latvijā, darīs. Domā strādāt algotu darbu un arī īstenot biznesa idejas, kuras raksturo kā hobiju, bet par šiem plāniem vēl nevēlas stāstīt. Esot arī vajadzīgs laiks, lai saprastu, kas Latvijā tagad nepieciešams un ko varētu darīt ar savām spējām. Startēt Eiropas fondu projektos pagaidām neesot gatavs. J. Jurjānu ar Latviju saista vectēva celtā māja, kur sakrājušies neskaitāmi darbi, un tas bija viens no iemesliem, kāpēc izšķīries atgriezties. Pagājušajā ziemā mājai uzkrita koks, jāsalabo jumts, jāiztīra aka un jāapdara vēl neskaitāmas lietas, lai par tām vairs nebūtu jādomā, kad rudenī sāks strādāt algotu darbu. Pirms pāris nedēļām jau Latvijā piedzimis viņa dēls Mārtiņš. Vecāki vēlējušies, lai dēls aug savā valstī.
Par J. Jurjānu Diena uzzināja no Saeimas deputāta Romāna Naudiņa (VL-TB/LNNK) ieraksta sociālajā vietnē Twitter.com. Politiķis pirms dažām nedēļām tur pavēstīja, ka «divi bērnības draugi ir atgriezušies dzimtajā Valmierā no Anglijas un turpmāko dzīvi saista ar Latviju». Jānis ir viens no viņiem. Varētu šķist, ka draugs, kurš jau izsities līdz Saeimai, varētu būt atbalsts. Vēlāk sarunā ar R. Naudiņu uzzinām, ka politiķis, iespējams, patiešām palīdzēs, taču - nevis kā deputāts, jo viena parlamentārieša un pat vienas partijas iespējās nav padarīt nodokļu politiku uzņēmējiem pretimnākošāku, kas ir galvenais, ko vēlas atbraucēji. R. Naudiņš, visticamāk, sniegs atbalstu kā pirms politiskās karjeras izveidota uzņēmuma īpašnieks, piedāvājot interesantas biznesa idejas.
Atstāja labu darbu
Kad devās uz Angliju, J. Jurjāns atstāja Valmieras apstākļiem labi atalgotu darbu - viņš bija tirdzniecības pārstāvis kādā vācu uzņēmumā. «Cilvēki brauc projām, jo vēlas nopelnīt naudu. Labajos laikos bija ņemti kredīti. Pateicoties darbam Anglijā, lielu daļu esmu atmaksājis,» tagad saka J. Jurjāns, kurš kopā ar draudzeni devās uz ārzemēm, nezinot, ko tur darīs. Kā daudzi pieteicās darba aģentūrā un ar paziņu starpniecību atrada istabiņu Korbijā. Uz darbu rūpnīcā bija jābrauc 16 kilometru. Aģentūrai Latvijā iegūtā augstākā izglītība neko nenozīmē, tur vairāk vērtē darba pieredzi konkrētā arodā. «Esmu galdnieks, bet strādāju rūpnīcā mazkvalificētu darbu. Taču kompānijas īpašniekam patika, kā mēs strādājām,» stāsta J. Jurjāns. Kompānijas iesaistot darbā cilvēkus ar aģentūru starpniecību un kādā dienā var arī pateikt, ka šodien darba nebūs, vai aizsūtīt uz citu fabriku, ar ko aģentūrai ir līgums. Katrs vēlas tikt pie pilna laika darba, bet citiem tas neizdodas pat divus trīs gadus. «Mums ar vienu puisi no Ventspils noveicās, jo pēc diviem mēnešiem kompānija paņēma mūs no aģentūras uz pilnu slodzi. Tad ir garantēts un stabils darbs,» stāsta J. Jurjāns. Tas gan nav viegls - no sešiem rītā līdz sešiem vakarā, reizēm bez brīvdienām.
«Tur ir sūri grūti jāstrādā, un arī psiholoģiski tas ir smagi, jo esi svešā valstī. Sevišķi grūti ir tiem, kas aizbrauc vieni,» teic J. Jurjāns. Interneta komentāros aizbraucējus saucot par vieglas naudas tīkotājiem, bet «neviens uz turieni nebrauc aiz laba prāta un nauda tur nāk krietni grūtāk nekā šeit». Taču cilvēki esot nežēlīgi tikai, kamēr Latvijā. Kad nokļūstot ārzemēs, diametrāli mainoties. Tur ir izteikta latviešu kopības sajūta un cits citam palīdz. Netālu no Korbijas ir latviešu nams Straumēni, un tā bijusi iespēja satikties ar latviešiem. «Tagad šiverēju pa māju, un velk atpakaļ - nevis uz darbu, bet pie cilvēkiem, jo tur kontakts ir ģimeniskāks nekā Latvijā,» atceras J. Jurjāns. No turienes skaipā sazinājies ar mājiniekiem Latvijā, bet tagad vakaros gribas parunāties ar tiem, kas palika Anglijā. Visi pazīstamie dzīvojot ar domu atgriezties, taču - jo ilgāk tur esi, jo grūtāk to izdarīt. Latviešiem bijis svarīgi savstarpēji komunicēt, jo angļiem ir cits domāšanas stils un prioritātes. Angļi ir arī bezrūpīgāki, bet viņi daudz vairāk uzticas cits citam. «Tur, ja saki, ka esi aizmirsis mājās autovadītāja tiesības, tev notic un teic, lai atved parādīt citreiz,» stāsta Jānis. Tur valsts domā, kā padarīt nodokļu politiku pretimnākošāku uzņēmējam, bet Latvijā jaunajam uzņēmējam nevis palīdzot, bet pie viņa durvīm drīz vien klauvējot Valsts ieņēmumu dienests. Anglijā ir izteikts vidusslānis, kas mūsu zemē tā arī nav izveidojies.
Draugi arī aizbraukuši
Ja nebūtu bijis projām, varbūt nepamanītu, ka pilsēta ir kļuvusi citāda - kļuvusi tukšāka un cilvēki izskatās iegrimuši rūpēs. Daudzi draugi pa šo laiku ir aizbraukuši. Nesen arī kaimiņš devies uz Norvēģiju, bet sieva ar diviem maziem bērniem palikusi Latvijā. «Esmu ieguvis līdzekļus, lai attīstītos, atmaksājis daļu parādsaistību, bet mājās viss ir stāvējis uz vietas,» atzīst J. Jurjāns, kuram jāatgūst arī iekavētie divarpus gadi. Viņš saka: «Kad pastrādā tur, saproti, ka nauda nav noteicošais. Ir svarīgākas lietas. Draugi, kurus gribas satikt. Te arī ar Latvijas vidējo aldziņu varēsi ķepuroties uz priekšu un attīstīties, izbaudīt dzīvi, māju sajūtu.» Tālumā vienā brīdī atskārsti, ka ir iestājusies rutīna. Vakarā pārguris atnāc īrētā dzīvoklī, ieskaties internetā vai brīvdienās izej pastaigāties «Tu pelni naudu, bet stāvi uz vietas,» saka J. Jurjāns. Viņš no politiķiem vēlas tikai vienu - darba vietas, lai gan sarunas sākumā bija pārliecināts, ka pats darbu atradīs. «Nenožēloju, ka aizbraucu, jo tā ir interesanta pieredze, kas ļauj daudz ko pārvērtēt. Sāc saprast, ka ir lietas, kurām tērējām enerģiju, bet bez kurām var iztikt,» atzīst J. Jurjāns, kurš iesaka citiem aizbraukt, jo varbūt ārzemēs iegūtā pieredze pamudina uzsākt ko jaunu Latvijā. Lai izlemtu, vai braukt atpakaļ, katram sev esot jāpajautā, kas viņu saista ar Latviju.
«Protams, bija prieks atgriezties. Vienīgi politiskā elite prieku samaitā ar savu visatļautību,» piebilda J. Jurjāns. Viņu satriekušas politiskās aktualitātes, kuras pašiem politiķiem nešķita nekas īpašs. «Mājās klausos, kā Latvija iet uz ēnu ekonomikas mazināšanu. Un tad pēkšņi nesmuks skandāls ar Dzintaru Zaķi par nodokļu nemaksāšanu. Sanāk, ka mums tie jāmaksā, bet ir cilvēki, kas var nemaksāt,» teica J. Jurjāns. Viņaprāt, civilizētā pasaulē tāds deputāts būtu atkāpies. Anglijā skatījušies Latvijas ziņas un redzējuši, kā Jānis Urbanovičs, būdams Krievijā, vienlaikus balso Saeimā - «tas ir farss, jājautā, kā Latvijā pieņem likumus, tas rada bezspēcības sajūtu». J. Jurjāns domā, ka sabiedrībai jābūt aktīvākai, lai politiķi ir spiesti rēķināties ar tās viedokli un nevarētu darboties savās intereses.