«Valstij nevajadzētu tik tieši iedarboties uz darbā iekārtošanu. Saskatu lielu risku, ka uzņēmēji vienkārši nomainīs savus parastos darbiniekus, kuriem maksā atbilstoši tirgus cenai, pret subsidētajiem, kas izmaksā lētāk, jo jebkurš uzņēmējs vēlas samazināt izmaksas. Rezultātā kopējais bezdarba procents nesamazināsies,» vērtē a/s Cēsu alus valdes priekšsēdētāja Eva Sietiņsone-Zatlere. Viņa pieļauj, ka situācija varētu nedaudz uzlaboties jomās, kas ir daļēji pelēkajā ekonomikā, piemēram, uzņēmumos, kas nodarbina darbiniekus bez līguma vai algu maksā aploksnēs. Ja būs valsts subsidētas darbvietas, vairs nebūs nepieciešams šādi šmaukties.
E. Sietiņsone-Zatlere arī norāda, ka uzņēmumam nav iemesla radīt kādas papildu darbvietas, ja produkcijai nav pieaudzis pieprasījums. «Turklāt, kā gan valsts varētu izkontrolēt, ka subsidētās darbvietas neizjauc normālu konkurenci starp uzņēmumiem, piemēram, ka vienā uzņēmumā nav vairāk subsidēto darbavietu kā otrā?» retoriski vaicā uzņēmēja. Viņa paredz, ka būtu ļoti sarežģīti noteikt, cik tieši subsidētās darbvietas katram uzņēmumam pienākas. E. Sietiņsone-Zatlere kā bezdarba problēmas daļēju risinājumu redz nesen aizsākto mikrouzņēmuma nodokļa ieviešanu, taču tur būtu nepieciešams atvieglot nosacījumus, ar kādiem jaunie uzņēmēji var saņemt finansējumu savas darbības sākšanai.
A/s Latvijas gāze priekšsēdētājs Adrians Dāvis uzsver, ka valsts viena pati subsidētās darbvietas «nepavilks», būs nepieciešama privātā kapitāla vai ārzemju investīciju piesaiste, lai radītu subsidētās darbvietas. Diemžēl likums par valsts un privāto partnerību, pēc A. Dāvja domām, nedarbojas. Pašreizējo simtlatnieku programmu uzņēmējs uzskata par neefektīvu pagaidu bikšu lāpīšanu, taču uzreiz to pārtraukt nebūtu lietderīgi, jo subsidēto darbvietu ieviešanai vajadzēs vairākus gadus. «Tā ir skaista politiska vīzija. Lai to sasniegtu, ir jāplāno tautsaimniecība kopumā vairākus gadus uz priekšu, jābūt plašākam redzējumam, jāzina konkrēti, kurās jomās un cik darbvietu radīt. Turklāt jāspēj ieinteresēt privāto kapitālu. Mēs neprotam piesaistīt ārzemju investīcijas,» bažījas A. Dāvis.
NVA pakalpojumu departamenta direktora vietnieks Gundars Ignats informēja, ka pašlaik jau darbojas valsts subsidēto darbvietu programma, taču tā ir kā zaudējuma kompensācijas tipa programma, kad valsts maksā kompensāciju darba devējam par darbinieka samazināto darba ražīgumu. Pērn šādi nodarbināti 2132 cilvēki. Lielākā daļa no tiem - 821 - ir invalīdi. Darba devēji ir dažādas sabiedriskas organizācijas un biedrības.
G. Ignats uzsver, ka subsidētās darbvietas atšķirībā no apmācībām ir dārgs prieks. «Jāņem vērā, ka, ieviešot subsidēto darbvietu programmu visā valstī, varētu notikt jau esošo darbinieku aizstāšana ar subsidētajiem, jo tie ir lētāki, otrām kārtām tā būtu valsts iejaukšanās brīvajā tirgū - gan darba tirgū, gan uzņēmumu konkurencē,» norāda ierēdnis. Viņš neņemas komentēt, cik reāla būtu vispārēja subsidēto darbvietu ieviešana dzīvē.
2010. gada beigās Latvijā reģistrētā bezdarba līmenis bija 14,3%.