Šo sajūtu vispār nav iespējams definēt un, visticamāk, tas nav vajadzīgs. Jo daudzi to neaptver, kaut sirdī tā mājo. Daudziem par to netīk runāt, kaut domās tas pavada katru soli. Bet par tiem, kuriem tas nav svarīgi, nav, ko teikt. Jo tukšums nav tā vērts. Labi, ka tādu vienaldzīgo nav daudz, jo citādi diez vai Latvija kā valsts šodien vēl reāli pastāvētu, bet interesenti - ja tādi atrastos, par to varētu palasīties kādos vēstures gabalos, kur tik vien kā dažādas interpretācijas varētu atrast un arī to pamaz.
Taču tie, kuriem Latvija kopā ar tās ideju, ar kuru nāca klajā Valsts dibinātāji, mājo sirdī, tie noteikti svētku reizēs vairāk padomā par savas dzīves vadīšanu šajā jaukajā vietā. Kur pirmo reizi ieraudzīja, cik Pasaule skaista, kur māte pirmo reizi uzrunāja un kur vēlāk nāca apziņa - kāds varens spēks ir mīlestība, kas katru, kam ir sirds, reiz piemeklē. Arī to, kāda laime vispār ir piedalīties pasākumā, ko sameistarojis Radītājs - to var saukt, kā grib, jo tas nemaina būtību. Prieks, ka arī tu esi daļa no skaistās dabas un ik mirkli, kad ieelpo tās sarūpēto svaigo gaisu, tas šķiet vislabākais Pasaulē. To sevišķi aptver, kad reizēm nākas doties prom, un vēl sevišķāk, kad atgriezies.
Patiesībā šī sajūta piemeklē katru dienu, bet svētkos tā īpaši, jo svētkos to papildina redzamie Valsts simboli, kas piepilda sirdi ar lepnumu par savu Valsti, lai kāda būtu tā valdīšana. Jo valdības nāk un iet, bet Latvija paliek.
Lepnumu nevajadzētu jaukt ar lepnību. Tāpēc, ka lepnums ir tad, kad apzinies sevi par līdzvērtīgu, bet lepnība mudina justies pārākam.