Pašmāju politikas īpatnības
1. Laiku pa laikam presē parādās politiķu publicitātes indeksi - cik bieži konkrētā periodā personāžs pieminēts. Šķiet, laiks ieviest vēl vienu, kompromata indeksu, jo prakse liecina par visai ciešu saikni starp amatpersonas pieteiktu darbu (reforma, kadru tīrīšana u. c.) un amatpersonai netīkamu ziņu parādīšanos publiskajā telpā. Piemēram, atliek pašvaldību un vides lietu ministram pavēstīt, ka viņš gatavojas būtiski mainīt vizuāli nepievilcīgo, bet finansiāli gana interesanto atkritumu biznesu, un pēkšņi uzzinām, ka Sprūdžs esot kaut ko shēmojis savā uzņēmēja dzīves posmā. Respektīvi, kompromitējošās ziņas nu galīgi nav nekāds jaunums, tomēr tās kādu laiku pieturētas, gaidot īsto brīdi. Ja publikai kārtējo reizi atgādina, ka ekonomikas ministram ir lielas parādsaistības, kuras viņš ar savu algu nespēj segt, var puslīdz droši minēt, ka Pavļuts gatavojas kādam uzkāpt uz varžacīm, piemēram, Privatizācijas aģentūras vadībā. (Šo likumsakarību uz savas ādas izbaudījis arī finanšu ministrs un kultūras ministre.) Formulai turklāt pakļauti ne tikai ministri vai politiķi. Piemēram, ja airBaltic jaunā vadība un tās konsultanti mēģina iztīrīt mantotos Augeja staļļus, nez kādēļ parādās ziņas, cik konsultanti saņem atlīdzībā... Iepriekš minētais nenozīmē, ka amatpersonas ir bez grēka vai ka to ieceres ir nešaubīgi labas un pareizas - itin bieži vietā ir komentārs «nav dūmu bez uguns» un tamlīdzīgas prātulas. Tomēr kopumā šis attiecību kārtošanas veids nenāk par labu arī sabiedrībai kopumā - divu iemeslu dēļ. Pirmais - amatpersona ar vājākiem nerviem var izvēlēties nelēkšanu uz ecēšām arī gadījumos, kad aktīva rīcība ir nepieciešama. Otrais - ja publisko telpu pārplūdina dažāda smaguma kompromati, agri vai vēlu iestājas apnikums un vienaldzība arī pret pamatotu kritiku.
Valdība vienmēr zina labāk?
2. Ja valsts budžeta ieņēmumi ir lielāki par plānotajiem, valdība var rīkoties: a) novirzot šo naudu deficīta/parāda mazināšanai, b) palielināt cilvēku ieņēmumus, c) abus variantus miksēt. Dombrovska kabinets izvēlējies trešo, un šajā pietuvinājumā nav ko pārmest. Jautājums ir: kā labāk atgriezt naudu ekonomikā? Viens veids ir to darīt caur ministriju tēriņiem, otrs - palielinot minimālo algu un/vai ar nodokļiem neapliekamo minimumu. Un te nu jāsecina, ka valdošā koalīcija pārliecinoši izšķīrusies par pirmo, attiecīgi izraisot pagājušajā nedēļā t. s. sociālo partneru dusmas. Protams, partneru, jo īpaši arodbiedrību, paziņojumi «nu, šoreiz gan pietiek!» ir prognozējami un ar vieglu populisma dvesmu, tomēr pats jautājuma uzstādījums ir pareizs. Var jau teikt, ka papildu līdzekļi caur ministrijām arī nonāk pie darbaļaudīm (algu palielinājums, darbi, kas savukārt rada darbvietas), tomēr, grozi, kā gribi, šāds veids paredz, ka nozares ministrija, koalīcija ir tas viedais lēmējs, kam nauda pienākas pirmām kārtām. Ja tu, cienījamais nodokļu maksātāj, neietilpsti sociālajā vai profesionālajā grupā, ko politiķi nolēmuši aplaimot, - atvainojiet, piedodiet.
Šķiet, ja runa ir par šā gada budžeta grozījumiem, minētais uzstādījums saglabāsies. Atliek cerēt, ka, plānojot 2013. gada budžetu (protams, ar nosacījumu, ka prognozes pieļaus papildu izdevumus vispār), varas pārstāvji spēs kaut nedaudz mazināt savu vēlmi kontrolēt naudas plūsmas.
Meklējam naudu attīstībai
3. Būtiskā attīstības bankas tēma mazliet iestigusi tehniska rakstura diskusijās - vai šo institūciju pareizāk veidot kā aģentūru vai banku juridiskā izpratnē. Tomēr kopumā jautājums steidzīgi risināms, jo, lai cik priecīgas sejiņas demonstrē mūsu komercbankas, runājot par kreditēšanas tirgu, ir bažas, ka jūtami apgādāt ar naudu biznesu tās tuvākā gada pusotra laikā nespēs, pat ja gribēs. Un tas nav pārmetums Latvijas banku menedžmentam - Eiropā naudas cena bankām ir tā kāpusi, ka lielie uzņēmumi cenšas piesaistīt resursus bez šī starpnieka, aizņemoties tirgū tieši. Šī diezgan neparastā situācija ir sekas tam, ka tirgus bažījas par banku kredītportfeļu kvalitāti, vienlaicīgi noguldītājiem banku piedāvātās peļņas iespējas liekas nepietiekamas. Nav šaubu, ka Latvijai ir paveicies, ka mūsu tirgū darbojas skandināvu banku atzarojumi - nepatīkami pārsteigumi maz ticami. Tomēr jāšaubās, vai tirgi Skandināvijas bankām naudu gatavi aizdot būtiski lētāk nekā citām Eiropas finanšu institūcijām, tāpēc mūsu baņķieri resursus jauniem kredītiem varēs atrast, tikai patīrot/realizējot savus aktīvus, kas apjoma ziņā varētu būt nepietiekami Latvijas biznesa apetītei.
Tāpēc vienota valstij piederoša attīstības finansēšanas institūcija steidzīgi veidojama, lai cik tas būtu nepatīkami apvienojamiem kantoriem un to politiskajiem patroniem. Lai mazinātu aizdomas, ka jaunā struktūra būs barotne, nepamatoti dārga utt., svarīgi, lai vienlaicīgi būtu gatavi Ekonomikas ministrijas priekšlikumi, kā jēdzīgāk valsts pārvalda savus aktīvus, t. sk. tai piederošus uzņēmumus.
Šonedēļ
4. Laikam tāds politisks saldēdiens pēc vasaras varētu būt pirmdien paredzētā valdošās koalīcijas padomes sēde, kas vētīs nule kā tapušo pēdējo Nacionālā attīstības plāna redakciju un lems, vai tā ir laba diezgan, lai to varētu skatīt Ministru kabinetā. Varbūt naivi, bet tas liek cerēt, ka vismaz daži valdošo partiju politiķi arī izlasīs visu šo pabiezo plānu, kā nekā viņiem tas būs jārealizē.