Latviešu nācija nav nobriedusi tādam valsts pārvaldes veidam, kāds ir pašlaik. Sabiedrībā ir tik daudz naida un muļķības, ka šāda pārvaldes forma nestrādā. Mēs redzam, pie kā tas ir novedis - pie katastrofālas iedzīvotāju skaita samazināšanās, nabadzības un bezdarba. Prezidentāla pārvaldes forma nāks Latvijai par svētību. Protams, ar nosacījumu, ka varam ievēlēt kārtīgu veci. Garantiju nekādu, protams, nav. Tikpat labi kopīgiem spēkiem var ievēlēt ne visai gudru cilvēku. Bet citu ceļu neredzu - mums ir jāvirzās uz prezidentālu - turklāt tīri prezidentālu - iekārtu, kurā valsts prezidentam ir pakļauta arī valdība. Tad arī būs reāla varas dalīšana, jo parlamentārais būs nodalīts no izpildvaras. Pašlaik varas nodalījums ir formāls, jo tās pašas parlamenta partijas, tie paši cilvēki veido valdību, turklāt sadrumstalotu valdību. Mūsu parlamentārās iekārtas nepilnības toties lieliski izmanto tādi enerģiski cilvēki kā Vladimirs Lindermans, viņiem mūsu Satversme dod milzu iespējas. Neaizmirsīsim, ka Ādolfs Hitlers nāca pie varas, līdzīgi izmantojot parlamentāro demokrātiju.
Daudzi juristi augstu vērtē pašreizējo Satversmi.
Mūsu konstitūcijas reforma nav juridisks jautājums - tas ir nācijas izdzīvošanas jautājums. Tas vispirms jāsaprot pašiem. Juristi būtu pēdējie, kas laižami pie Satversmes pantiem, jo juristiem raksturīga formāla un dogmatiska domāšana. Viņi ir diezgan šauri domājoši cilvēki, kas domā juridiskas dogmas robežās. Ja vēl tādam juristam nav inteliģences, vēstures zināšanu, sociālpsiholoģijas zināšanu - tad vispār ellē ratā. Tad viņš ņemas ap kādu vienu pantu, un nav nekādas jēgas no viņa. Saprotu, ka daudziem Satversmes reforma ļoti nepatiks - tā ierobežos viņu kopējo bezatbildību.
Kā ir iespējams veikt Satversmes reformu, ja visām Saeimas partijām - gan labējām, gan kreisajām, gan krievu, gan latviešu - ir ļoti izdevīga pašreizējā konstitucionālā forma, kurā Saeima ir centrā un nosaka visu?
Mēs jau tagad esam iemācījušies rīkot referendumus. Citu demokrātisku ceļu pagaidām neredzu. Uz referendumiem cilvēki diezgan kuplā skaitā nāk - un tas ir pareizi, ka nāk. Domāju, ka referendums jau mums visiem pasaka priekšā, kas jādara.
Varat iedomāties, kāda būs kampaņa pret jaunas Satversmes pieņemšanu?
Nesalīdzināmi liels daudzums Latvijas sabiedrībā atbalsta prezidentālu iekārtu. Lai tik kampaņo pret. Cilvēks ir nabadzīgs, bērni brauc prom uz ārzemēm, cerību nav, bērniem arī - jo neviens tur ārzemēs nav bagāts kļuvis, tikai jaunās problēmās un depresijā iekūlies. Kas viņam ko zaudēt? Viņš noteikti balsos par tautas vēlētu prezidentu. Priekš kam viņam tāda demokrātija, kurā nav laimes izjūtas?
Vai tā nav ilūzija, ka cita pārvaldes forma sagādās labklājību?
Tas nebūt nav tā, ka pārvaldes forma ir formalitāte. Paskatieties, cik daudz enerģijas mēs tērējam tukšiem strīdiem un spriedelēšanai. Kur nepieciešama praktiska rīcība un darbība, tur mēs muldam mēnešiem un gadiem ilgi. Skaidrs, ka prezidentālā iekārtā šīs muldēšanas ir mazāk. Tad saliekam svaru kausos, kas mums ir svarīgāk - nācijas izdzīvošana vai uzturēt pseidodemokrātiskas formas. Prezidentālā valstī tādas organizācijas, kas tiek finansētas no ārzemēm un ienes tikai jukas sabiedrības dzīvē, pastāvēt nevarētu. Nevarētu arī būt tā, ka dažas iestādes ir spējīgas vienā dienā uztaisīt kratīšanas 42 vietās, bet vienu pašu Lindermanu izkratīt nevar. Cik ilgi mēs ņemsimies ar nepamatotu Satversmes idealizāciju - kamēr mums neviena latvieša te nebūs un vietējā krieva arī ne?
Vai redzat kādu personību, kas var būt tautas vēlēts prezidents?
Laiki mainās, mainās cilvēki - turklāt nacionālā, nacionāli patriotiskā virzienā. Latvijā ir pietiekami daudz cilvēku, arī jaunu cilvēku, un mēs nezinām visus. Noteikti radīsies arī cilvēks, kas runās, ko tauta grib dzirdēt, un cilvēki jutīs, ka tā ir viņa pārliecība - ne tikai runas.
Kā vērtējat iespējas rīkot referendumus pašvaldībās?
Ar referendumiem, protams, ir jābūt ļoti uzmanīgiem. Te valda divas pretējas tēzes. Ir spēkā slavenais teiciens - tautas balss - Dieva balss, bet tauta, vadoties pēc kādiem virspusējiem impulsiem, var arī kļūdīties. Ir apstākļi, kuros tauta pārvēršas par pūli, kuram nevar atdot izlemt visus jautājums, jo pūlis bieži ir akls, destruktīvs un bīstams. Pūlis piestāv izšķirīgiem brīžiem sabiedrības vēsturē - tad tas ir dzinējspēks, bet absolutizēt pūli, kā viens otrs te slavē balsošanu internetā, - tā ir muļķība. Paredzēt, kā virzīsies nācija, ir spējuši ļoti reti cilvēki. Bez Napoleona bija tikai divi cilvēki, kas varēja vadīt Franciju, - iekšlietu ministrs Fušē un ārlietu ministrs Taleirāns. Uz viņiem balstījās visa Francija, kas tolaik bija impērija. Trīs cilvēki, kas vispār saprata, kā Francijas impērija darbojas. Ne jau pūlis to saprata. Prātīgi ar šīm tiešās demokrātijas formām - tās ir derīgas revolūcijām, normālai valsts darbībai tās nav derīgas. Ir izplatījies internets, bet vai cilvēks ir kļuvis par piecām kapeikām gudrāks nekā pirms simts vai divsimt gadiem? Jaunās tehnoloģijas tikai rada bīstamību, ka cilvēks savu primitīvo viedokli var ļoti ātri novadīt citiem. Internets ir pieejams katram muļķim - nepatīk, nospiedīšu pogu.
Vai Satversmes tiesai vajadzēja novērst referendumu?
Satversmes tiesa rīkojās pareizi. Ar juridiskiem līdzekļiem apturēt sabiedrisku procesu ar tik milzīgu spēku, kāds ir nacionālais motīvs, būtu muļķīgi. Kopumā referenduma secinājumi mums, latviešiem, ir pozitīvi. Tas parādīja, cik trausla var būt mūsu nacionālā valsts. Lūk, brauciet projām, tikai padomājiet, kad jūs sadomāsiet braukt atpakaļ, varbūt nebūs ne latviešu valodas, ne Latvijas valsts vairs. Daudziem jauniem cilvēkiem līdz šim valodas jautājumi nelikās nekas īpašs, kā viena operdziedātāja - Inga Kalna - saka - man ir neinteresanti latviski dziedāt. Tas šausmīgi skan, viņa pat neapjēdz, ko viņa saka. Bet tādu vesels bars bija savācies, kuriem nav padomju pieredzes. Domāju, tie tagad saprata, ar ko ir darīšana. Nacionālās idejas vienmēr ir ļoti spēcīgas, ar tām var kalnus gāzt - un referendums parādīja, ka latvieši ir spējīgi ļoti ātri mobilizēties. Iedarbojās tāda propagandas mašīna - labā nozīmē. Radio 2 repertuārs uzreiz nomainījās. Līdz tam skanēja - man māsa Kanādā, man brālis Čikāgā, un varbūt esmu laimīgs, ka nedzīvoju Latvijā. Un ko tas nozīmē, ja septiņpadsmitgadīgas ausis to dzird 50 reižu dienā! Referenduma laikā tas pazuda, paldies Dievam! Referenduma rezultāts ir ļoti pozitīvs arī tāpēc, ka nokrita brilles no acīm arī uz krievu kopienu. Krievus arī varēja konsolidēt krievu valodas nacionālā ideja, un mēs redzam, ka šo cilvēku ir ļoti daudz. Te ir skaidrs apliecinājums visiem tiem muldētājiem par cilvēktiesību prioritāti, ka cilvēks nepiedzimst vienkārši pliks cilvēks. Viņš piedzimst konkrētā tautā, tradīcijā un valodā - un nacionālais ir visa pamats. Nacionālais vienmēr sevi parāda kritiskā situācijā. Es ļoti labi zinu, kā bija 90. gados, kad latviešu čekisti, miliči un prokurori pārgāja neatkarīgas Latvijas valsts pusē. Referendums uzšķērž to problēmu, ka Daugavpilī, Krāslavā, Zilupē ir pilnīgi nenormāla nacionālā disproporcija. Sevi cienoša valsts Daugavpilī novietotu armijas daļu, kurā trīs ceturdaļas ir latvieši un viena ceturtdaļa - Latvijai lojālie krievi, un izvietotu vēl kadetu korpusu ar tūkstoš kursantiem. Būtu ārkārtīgi jāstiprina Daugavpils nacionālās augstskolas, teātri. Bez kautrēšanās, jo domāju, ka latvieši šajās pilsētās jūtas diskomfortabli. Tādos datumos kā 4. maijs, 18. novembris, 11. novembris visām skolām organizēti, kolonnās, cauru dienu būtu jādodas pie Brīvības pieminekļa. It sevišķi krievu skolām, obligāti. Tad kaut mazums aizķertos - pa pilienam.
Kā referendums ir mainījis krievu un latviešu attiecības?
Krievi līdz referendumam domāja, ka latvieši varbūt ir tādi mieramikas, kas visu pieļaus un piecietīs, bet tagad viņi ir sapratuši, ka tā tas nebūs. Mums savukārt ir jāatsakās no maldiem, ka ir iespējams krievus padarīt par latviešiem. Krievi ir varena un liela nācija. Tā ir tauta, kas izveidoja impēriju. Tā ir tauta, kas ir nodarbojusies ar kolonizāciju. Tā ir tauta, kas uzskata, ka tai ir daudz bagātāka vēsture nekā latviešiem, daudz vairāk tradīciju, intelektuāļu. Tas būtu tāpat, ja mēs 1938. gadā izvirzītu lozungu integrēt Baltijas vācu aristokrātiju, kas uzskatīja, ka viņi taču ir bagātāki - intelektuāli - nekā latvieši. Diez vai mums tas izdotos. Krievi ir jāiedala vairākās daļās. Tie ir vecticībnieki, kuri neienāca Latvijā ar ieročiem rokās, daudzi no viņiem ir Latvijas patrioti. Jāvēršas pie baltkrieviem, jo baltkrievi ir mums radniecīga tauta. Jāpasaka skaidri un gaiši, ka bez lietuviešiem ir vēl viena tauta, kas mums ir radniecīga, un tie ir baltkrievi. Baltkrieviem nav lielkrievu šovinisma. Mums ir jāvēršas pie ukraiņiem, kas ir Ukrainas patrioti un ļoti nacionāli cilvēki. Savukārt pret šovinistiem ir tikai vienas zāles - gādāt darbu. Gādāt, lai rūpniecība atjaunojas, lai viņi var strādāt pie konveijeriem un rasējamiem dēļiem un nest Latvijai vismaz tādu labumu. Jo pārtaisīt lielas un varenas tautas pārstāvi par latvieti - baidos, ka tas nav izpildāms mērķis. Tad ir jāmainās pašam latvietim - jākļūst tādam, lai krievs tevi ciena.
Kā vērtējat vēlēšanu rezultātus Krievijā?
Vienmēr esmu ļoti atzinīgi izteicies par Vladimiru Putinu un negribu atkāpties no sava. Putins ir tāds, kādu es gribētu redzēt Latvijas prezidentu - no patriotisko interešu viedokļa. Putins krievu nācijas intereses aizstāv un ir daudz lielāks savas tautas patriots nekā mūsu politiķi. Putina retorika, paņēmieni un metodes man ir dziļi saprotami un, teikšu tā, - pat simpātiski. Protams, ka viņš ieņems pret Latviju daudz skarbāku pozīciju nekā Dmitrijs Medvedevs. Būs daudz skaudrāk.
Vai Latvijas valstij ir iespējama konstruktīva saruna ar Putina Krieviju?
Ar krievu ir jārunā atklāti un skarbi, un tad viņš tevi cienīs. Ja tu viņam kaut ko muldi, nenovērtē viņa prāta spējas, liekuļo un lišķē, tad arī nekā nebūs. Krievi mīl cilvēkus ar savu raksturu, kas pastāv par sevi un paliek pie savas taisnības.
Vai vajadzēja pareizticīgo Ziemassvētkos dot brīvdienu?
Nevajadzēja. Mans vectēvs bija īstens pareizticīgais un krievs, kas kalpoja impērijas pārvaldē, mana māte - īstena pareizticīgā, vecmamma - katoliete, tēvs - luterānis, pats esmu pieņēmis Lutera ticību - un tomēr domāju, ka nevajag. Starpība starp šiem svētkiem ir tikai kalendāra jautājums. Par Jēzus Kristus dzimšanas datumu jau senie kristieši pieņēma 25. decembri - pirms vēl kristīgā baznīca sadalījās rietumu un austrumu ticīgajos. 25. decembris sakrīt ar ziemas saulgriežiem un ir vispareizākais datums. Krievijas laicīgā vara ir pārgājusi uz Gregora kalendāru, bet baznīca savā konservatīvismā nav un svētkus svin ar nobīdi. Tas nav reliģisks jautājums, tas ir konservatīvisma jautājums. Somu pareizticīgo baznīca svin Ziemassvētkus 25. decembrī, grieķu pareizticīgo baznīca, kurā atrodas liela daļa viņu svēto pīšļu, arī svin 25. decembrī. Mums viņiem jāsaka tā - gribat konsolidēt sabiedrību? Tad nāciet pie mums - svinēsim visi kopā Ziemassvētkus 25. decembrī, protams, katrs savā katedrālē, bet kopā - lai vienotu sabiedrību. Ģeogrāfiski pareizticīgie krievi Latvijā jau sen ir rietumu kristieši, viņi reprezentē rietumu kristiešus.
Vai pienāks tāds laiks, kad latvieši un krievi Latvijā viens otru uzskatīs par brāļiem?
Tāda situācija varētu rasties, ja mēs, karojot kopā vienā pusē, kopīgi izlietu asinis, tad jā. Kā tas bija Pirmajā pasaules karā, kad latviešu strēlnieki bija krievu 12. armijas sastāvā un tika atzīti par labiem karotājiem. Ja Latvijā masveidā parādītos nekristiešu nāciju pārstāvji, tas arī varētu tuvināt latviešus un krievus - mēs tomēr te esam vietējie, no bērnības blakus mājās dzīvojam. Bet es negribētu piedzīvot tādus laikus - solidaritāti par tādu cenu nevajag. Es tomēr ceru uz kaut kādu vēsturisku brīnumu un saprāta uzvaru. Mums ir jātiek galā ar savām problēmām, ja ne - mēs, latvieši, šajā gadsimtā noiesim no vēstures skatuves. Krišjānis Valdemārs esot teicis, ka latviešu nācijai ir doti 200 gadi - tie beidzas 2042. gadā, ja nešaubos. Vai nu mēs saņemamies, vai noejam no vēstures skatuves. Redzot pēdējo gadu tendences, es par Krišjāņa Valdemāra nosaukto gadu kļūstu aizvien bažīgāks.
Vai jūs tagad esat advokāts, literāts vai zinātnieks?
Esmu sevi pārvarējis un sasniedzis tādu izteikšanās brīvības pakāpi, ka šodien runāju to, kas man liekas pareizi. Esmu pilnīgi brīvs, cik vien brīvs cilvēks var justies, - pilnīgi godīgi. Esmu saglabājis savu piederību advokātu kolēģijai, bet esmu tipisks pensionārs. Beidzamajās nedēļās sāku rakstīt autobiogrāfiskas piezīmes, kas nav domātas publicēšanai. Gribu atstāt bērniem diskrētu dzīves mācību, ja tā var teikt.